man jau kādus ~divus gadus ļoti neiet ar svētkiem. man vispār patīk svētki. man liekas, ka dzīve ir pārāk īsa, lai nesvinētu, ja var svinēt. bet kaut kā šajā periodā atkal un atkal notiek kaut kas un svētki ir dirsā. kašķi un raudāšanas, kāds nomirst vai nokļūst slimnīcā, ir kaut kādi nepielūdzami praktiskās un kapitālistiskās dzīves apstākļi, utt.
vakar sajutos kkā ļoti low. kaut kad rudenī biju pieprasījusi, lai K man sagādā vecās elektriskās ērģeles. tās vispār laikam pieder lj user presiite, bet ilgus gadus stāvēja pie mums Saļikā, tad nokļuva Ā ielā un mētājās tur čupā. tās ir vecas, patizlas, ļoti smagas un neskan tonī. bet man patīk tā skaņa. es uz tām sacerēju visas Duetas Kjū dziesmas. nu izņemot tās, kuras sacerēja Digna. man likās, ka gribu viņas tāpat vien klimperēt un man tas sagādās prieku. K manu iegribu izpildīja un ērģeles sāka dzīvot uz lielās istabas apaļā galda. visu šo mēnešu laikā es viņām nepieskāros NEVIENU reizi. vakardien man salikās, ka tās tikai bāž man sejā visas manas ilūzijas par radošumu un radīšanu, es taču esmu tikai kaut kāds kultūras ierēdnītis. so es sadusmojos, nocēlu tās no galda un aizbāzu aiz dīvāna (dzīvesbiedrs bija devies pastaigā tajā brīdī + beigu beigās bija mazāk smagi, nekā man likās, ka būs). vēl vakar bija tas suņa laiks, visu dienu nevarēju saņemties iet ārā, bet vakarā domāju, ka esmu taču veca un resna un man vajag manu stupid walk, for my stupid mental health, tāpēc nolēmu, ka iešu ārā tumsā, lietū un vējā, bet vismaz nopirkšu sev mazās narcisītes podiņā un tad man šorīt brokastīs būs prieks. biju redzējusi, ka topiņā ir. nogāju savus 5 kilīšus, brīžam vējš trieca sejā lietu tā, ka likās, ka kontaktlēcas izskalosies no acīm. un tur nebija to narcisīšu.
šon pēc vientulīgām bročām bez narcisītēm, bet ar manām ļoti skaistajām oliņām, gribēju rakstīt Martai ziņu, vai negrib iziet apvidū. labi, ka neuzrakstīju. aizbraucu uz stalli, satiku Martas tēti un uzzināju, ka nomiris Legro. viņš tieši tikko bija sarunājis ekskavatoru apbedīšanai. Legro gulēja vecā laukuma vidū, Marta sēdēja pie viņa un laikam raudāja. es nepiegāju viņiem tik tuvu. domāju par to, ko Pols teica pēdējā Shrinking sērijā - ka mēs nezinām, ko iesākt ar cilvēkiem, kas sēro. pati apraudājos, paņēmu savu zirgu un stundu nostaigāju pie rokas. bija tāda nereāla sajūta, jo es aizvakar satiku Legro, viņam viss bija kārtībā. viņš bija dažus gadus jaunāks par Radi, laipns, draudzīgs, ar lielu auru un bez nekādām veselības problēmām. man patika ar viņu patērzēt. atnācām no pastaigas un man gribējās aiziet pie viņa atvadīties. bet es neaizgāju. man nezkāpēc bija kauns. man negribējās, lai kāds to redz, lai gan visi tobrīd laikam bija sagājuši iekšā (kad ierados, tur bija Martas parastā + paplašinātā ģimene). kauns arī, ka nepiegāju pie Martas sākumā. viņa vēlāk zirgdraudzeņu čatā ierakstīja kas un kā noticis. uzrakstīju kkādas banalitātes tur.
pēc tam man nezkāpēc ļoti gribējās satikt Ieejas galvaskausu. tas ir, visdrīzāk, briedēna galvaskauss, ko atradu, kad atklāju takas, kas vēlāk kļuva par Ieejas maršrutu. tas mētājās turpat netālu no takas un es to noliku uz ciņa takas malā un tā tas tur visu laiku stāvēja. es ļooooti sen nebiju gājusi pa Ieejas takām. man bija bail, jo aizpagājšruden tur parādījās viens ļoti grūti pārvarams izcirtums (slapja vieta un iespēja nogrimt ārprātīgā dubļu/zemes slānī, ko vairs nesatur kopā zemsedze) un man likās, ka gan jau ir/būs vēl. pagājšgad bija viena interesente, bet es atteicu, jo bija arī pārāk slapjš. šon izgāju lielu daļu no maršruta. satiku vēl nāvi (vienu apēstu putnu un vienu apēstu kko ar gaišu kažoku). satiku briedēna galvaskausu - diezgan ieaudzis sūnās, bet joprojām turpat. ir lērums jaunu izcirtumu, bet nekur vairāk tie zampainā vietā neaprauj taku. var iziet! sajutos vienlaikus ļoti mājās un arī feiks un failure, jo man nesanāca to projektu kkā uzturēt dzīvu un piesaistīt interesentus.
arī šodien nedabūju narcisītes. topiņa puķu veikalā, kas vakar vakarā jau bija ciet, ar nebi.
man liekas, ka es pēdējos ~divus trīs gadus dzīvoju kaut kādā tumšā priekšnamā. nu jau ceturto. es saprotu, ka man kaut kāds tāds vecums, kad laikam piedienas pusmūža krīze, bet nu tie jautājumi, kas man ir aktuāli, tādi ir vismaz kopš kādiem 25. vienkārši šobrīd liekas, ka atbildes uz tiem kļūst aizvien degošākas. bet to nav.
+ sāk likties, ka manas attiecības ar nāvi, sāk palikt drusku pārāk familiāras.
ja par to, kas jauks, tad Lielajā piektdienā ar zirgu pa jokam dzināmies pakaļ pieciem briežiem pa lucernas lauku. tas bija tiešām jauki. ja redzēt stirnu manā pasaulē ir apm tāpat kā redzēt zvirbuli, tad pieci brieži tomēr ir kaut kas. un man nenormāli patīk kā kliedz dzērves. nenormāli.
ā un vēl, dzīve ir ne tikai pārāk īsa, lai nesvinētu, bet arī pārāk īsa, lai izliktos, ka viss ir kārtībā. ja nav. |
