|
Oktobris 22., 2007
21:34 Destruktīvais noskaņojums dara savu. Neraudu, bet dusmojos.
Šodien pirmoreizi vīlos savā jaunajā darbavietā. Situācija tātad šāda - pārbaudes laiks beidzas pēc pusotras nedēļas un neizskatās, ka kāds alktu tikt no manis vaļā. Priekšniece atsūta infu par vienu smalku mācību semināru - jauna lieta, ļoti trendīga, manam darbam vajadzīga, interesanta.. vobšem divudienu seminārs rīgā maxā ap 700 lašiem. Jā, piekrītu, dārgi. Pagūglēju vēl par tēmu, palika vēl interesantāk, tāpē raxtīju iesniegumu, lai šamie mani tur sūta un apmaxā mācības. Šorīt man piezvana, lai pateiktu, ka es varu pieteikties, ja parakstīšu līgumu, ka, ja mainu darbu ātrāk kā pēc gada, man šo mācību maksa ir jākompensē. Vispirms es vienkārši apvainojos. Bļin, itkā man to semināru vajag persōnīgajai izaugsmei. Itkā tie būtu sasodīti ikebanas vai krustdūrienu izšūšanas kursi.. Tad nomierinājos, nopaudu viedokli, ka šāda saistību uztiepšana man neliekas samērīga (divas dienas pret gadu, ev!), ka mani tas sarūgtina, jo samazina vēlmi paaugstināt savu kvalifikāciju, ka man tas nešķiet ne korekti, ne motivējoši. Ļoti turējos, lai nepiesistu kāju pie grīdas un nepateiktu: "Unjajums liekaska man nau taisnība, ejiet dirst, varu arī atbrīvot jūs no savas klātbūtnes turpmāk". Vobšem man atbildēja kautko par ierastu praksi un apsolīja vēl apdomāt iespējamos variantus.
|
Comments:
From: | unpy |
Date: | 22. Oktobris 2007 - 22:08 |
---|
| | | (Link) |
|
Pats, protams, esmu sūdabrālis, ne darbadevējs, tak +/- izjūtas zinu. Vēl no iepriekšējās darbavietas. Un tagad iztēlojies - ieguldu darbiniekā tik latus. Mācībās. Vēl tik. Un vēl drusku. Tams ir projām, nestrādā - mācās, nevis slaistās. Visu cieņu. Un tad - divu dienu laikā atlūgums rokā. Un nevis tālab, ka es būtu kretīns, bet tālab, ka citur samaksās algā vairāk. Par simtu, par diviem - nav būtiski. Skaidrs, ka samaksās. Par ko ne - darbinieks ta kvalificēts. Pēc kursiem. Par kuriem kāds lohs ir samaksājis.
es saprotu, darbadevējs domā - tu salaga, tu vēl man neesi atmaxājies, komantevī vēl naudu ieguldīt.. jā, es piekrītu, tā var būt.
mantikai motivācija censties un uzlabot savu darbu krasi samazinās. ja pietiek ar to, kas jau esmu un ko māku, tad priekškam ko uzlabot? nujā, un tā laikam ir attieksme, ko katrs darbadevējs vēlas redzēt savos darbiniekos.
From: | unpy |
Date: | 22. Oktobris 2007 - 22:30 |
---|
| | | (Link) |
|
Vot te ir kļūda Nr.1. Kāds salaga? A Tu nekad neesi padomājusi par to, ka darbadevējam ir bail? Arī bail par savu naudu, protams. Nu, ieguldīs viņš Tevī 700Ls, kas ir Tavi - jo zināšanas ta būs Tavas. Akurāt 58Ls mēnesī(gada griezumā). Un kālab gan viņam nemēģināt nodrošināties par to, ka Tu vismaz gadu būsi vēl uz vietas? Ar savām zināšanām vai bez? Jo zināšanas pielietot ta viņš nekādi nevarēs Tevi piespiest.
Skanēs skarbi - bet vergu domāšana. Ja Tu ar savu darba devējo domātu partneru līmenī, abiem būtu daudz labāk. Tak tādu cilvēku, ar tādu domāšanu,ir maz. Diemžēl, pārāk maz.
aijnu beidz. ar savu darba devēju partneru līmenī vari domāt tad, ja tās attiecības ir vairāk par tirgu (darba devējs vs. darba ņēmējs) - izprasta misija, kopīgi mērķi, lojalitāte unkasturvēl. no darba līguma parakstīšanas brīža uzreiz nekļūst par partneri.
From: | unpy |
Date: | 22. Oktobris 2007 - 22:43 |
---|
| | | (Link) |
|
Ja Tu neesi lojāla, kālab darba devējam Tev būtu jāuzticas? Nezinu. Pašam tas vienmēr ātri ir gājis.
un tieštāpat otrādāk! kā es varu kļūt lojāla, ja darbadevējs man bez iemesla neuzticas?
From: | unpy |
Date: | 22. Oktobris 2007 - 22:52 |
---|
| | | (Link) |
|
Tas jau nu gan ir vienkārši. Tici man, darbadevēju ir piečakarējis kudiš lielāks skaits darba ņēmēju, nekā Tevi - darba devēju. Pie tam - no likuma puses Tu esi riktīgi stiprāk aizstāvēta.
bet tutakš saproti, ka MANA pasaulīte ar MANIEM pienākumiem MAN ir kudi tuvāka par nabaga simtreiz piečakarēto darbadevēju.
From: | unpy |
Date: | 22. Oktobris 2007 - 23:07 |
---|
| | | (Link) |
|
Nu, es cerēju, ka kāds reiz pamēģinās būt elastīgs. Aizmirsu dzērumā terminu, tak, sasodīts - kāds no darbaņēmējiem var pamēģināt iejusties darbadevēja ādā? No savas pieredzes - tas ir pirmais solis uz panākumiem. Lai gan no sievietēm tas būtu par daudz prasīts.
iejusties kāda ādā - par daudz no sievietēm prasīts? zagnul.
Tā tiešām ir ierasta prakse, turklāt šādi līgumi patiesībā esot pretlikumīgi, t.i. promejot neko piedzīt nevar.
ja mācības pa tiešo attiecas uz darbu, tad neko piedzīt nevarot.
bet es takš nekur netaisos! man riebjas, ja uz mani skatās kā uz potenciālo naudas izkrāpēju pirms esmu normāli pieņemta darbā.
Ganjau ka darba devējs to būs pamanījis:) Viņiem dažreiz vienkāršāk neko nedarīt un nedomāt, jo tad nākas izlīst ārā no k-korporatīvajām "politikām".
From: | unpy |
Date: | 22. Oktobris 2007 - 22:44 |
---|
| | | (Link) |
|
Tieši tā. Ja uzņēmums ir sasodīti liels, skaidrs, ka tur ir Politika. Balstīta uz bēdīgu vai ne tik ļoti empīrisko pieredzi.
sešsimt darba bišu un viena karaliene ir sasodīti liels kantoris.
Nujā, un kā mēs redzam šinī gadījumā, Politika tā riktīgi feilo . Viipsna tāpat nekur netaisās prom iet, bet apmācību, kas pievieno vērtību, nedabū.
From: | unpy |
Date: | 22. Oktobris 2007 - 22:50 |
---|
| | | (Link) |
|
Tas, kas domāts daudziem, nekad nestrādā uz indivīdu. Jautājums arīdzan ir par hiarhiju. Gan strukturālo, gan reālo.
From: | unpy |
Date: | 22. Oktobris 2007 - 22:32 |
---|
| | | (Link) |
|
Lūk, attieksme. Darba devējs - kautkāds pidars ar pļotku, kurš maksimāli jāpiečakarē. Donors, pie kura var smuki piezīsties. Izmantojot visas savas tiesības, bļin.
Vienkārši tāds ir likums. Es nesaku, ka taisnīgs. |
|