šorīt vecāki mani pusbeigtu savāca no pilsētas. un pirmo reizi pat nebija īpaši dusmīgi/neapmierināti ar to, ka vakar biju ļoti dzērusi un tagad man ir ĻOTI pohas.
ja es dzīvotu viena, man liekas, es ilgi mocītos un vāļātos pa gultu. bet tagad man ir mamma, kas man tējiņas sataisa un vēl viskaut ko, kas mani padara atkal par cilvēku.
acis man ir ļoti sapampušas. laikam no tā, ka visu nakti vakar raudāju.bļā
neatceros laiku, kad man vienai naktī no T mājās bija jāiet. bet nu tagad bija.
nekad vairs nedzeršu vīnu vairāk par vienu glāzi, jo man īsti nepatīk tās galvas sāpes nākamajā dienā.

joprojām jūtos sūdīgi, jāiet ar kaimiņieni ārā.