| |
[11. Aug 2022|11:09] |
Te atkal uzpeld tā doma, ko dzirdu regulāri, par "miršanu tēvzemes dēļ". Parasti to dzird no cilvēkiem, kas neorientējas militārajā jomā:
https://varabungas.camp/2022/08/11/ja-notiks-kaut-kas/
Proti, aizsardzības mērķis nav "mirt tēvzemes dēļ", tās mērķis ir panākt, lai mirst iebrucējs:
The object of war is not to die for your country but to make the other bastard die for his. *George S. Patton
Dumji, ka pat mūsu aizsardzības ministrs jau pašos pamatos ir mirējs, nevis cīnītājs - "we are ready to die". Es galīgi neesmu "ready to die", bet ļoti ready, lai mirst iebrucēji.
Kādam var likties, ka nav jau nekāda atšķirība "mēs jau tāpat neko nevaram ietekmēt" u.c. vaimanoloģijas sakāmie. Bet varam pieminēt sporta analoģiju. Ja komanda iziet uz laukuma ar domu, ka būs jāzaudē, tad tā visticamāk arī zaudēs. Bet šajā spēlē mums ir virkne priekšrocību un nav pamata sākt vaimanāt pirms spēle vispār ir sākusies. Spēle, protams, tikai kā analoģija. Bet mums ir sava laukuma priekšrocības, mēs esam vairāk, mēs aizsargājamies un uzbrūkot zaudējumi ir lielāki, nekā aizstāvoties. Vienīgi, ja visi aizmūk, tad gan mēs neesam vairāk. Jāizdara viss, ko mēs varam izdarīt un mūsu pozīcija ir/būs spēcīga.
Šajā kontekstā man arī nepatika Pabrika partijas vēlēšanu programma, kurā tomēr par aizsardzības jautājumu teiktais bija paviršs. No ministra partijas būtu gribējies sagaidīt kaut ko saturīgāku. Bet varbūt es pārāk daudz uzmanības pievēršu tādam nevienu neinteresējošam formālam sūdiņam, kā partijas priekšvēlēšanu programma.
Vēl kāda replika vaimanātāju virzienā. Kā zināms, orku armijā cilvēka dzīvībai ir sūda cena. Nevienu neinteresē, ka kāds tur nomira un kādos apstākļos. Bet neskatoties uz to, varam to apskatīties skaitliski. Pirms iebrukuma "mācībās" Baltkrievijā bija savākti ap 190 000, cik karo šobrīd, neviens precīzi nevar pateikt, bet dažādos avotos varam lasīt, ka kaut kur pa vidu starp 100 000 un 200 000. Ukraiņi ziņo, ka esot jau nogalinājuši ap 40 000. Varam ticēt, ka cipars ir mazliet pārspīlēts. Tātad, pat iebrucējs, kuram pašu karavīra dzīvība nav neko vērta, zaudē procentuāli ap divdesmit procentiem (no visiem, kas aizgājuši karot). Ļoti aptuveni. Un arī jāņem vērā, ka karam ieilgstot procents palielināsies un, ka jāņem arī vērā ievainotie, kuru ir vairāk, nekā mirušo. Ta nozīmē tikai to, ka pat orkiem nav tā, ka visi, kas aiziet, tur arī paliek. Bet ukraiņiem kritošo procents noteikti ir krietni mazāks. |
|
|
| Comments: |
Es domāju, ka uzsvars kā tāds ir pareizs. Mūsdienās ir jābūt informētībai par riskiem un ieguvumiem ikvienā lietā.
Arī no vakcīnas var nomirt. Risks ir kaut kur 1 no miljona. Tas ir maz, daudz mazāks par citiem kā ikdienā pakļūšanu zem autobusa vai nāve no nejaušas paklupšanas, tāpēc nevajadzētu no tā baidīties. Bet šāds risks tomēr ir un cilvēks ir par to jāinformē un viņam ir jābūt uz to gatavam. Ja kādam šis risks ir nepieņemams, tad viņš atteiksies no vakcīnas.
Cits variants būtu vienkārši slēpt, ka šāds risks ir, lai cilvēks par to vispār nezinātu, un izvēlētos vakcinēties bez informētas piekrišanas. Kaut kā mūsdienu ētika to uzskata par nepieņemamu. Daudz svarīgāk ir cilvēkiem kļūt drošākiem un pieņemt šos nenozīmīgos risks.
Armijā un karā risks ir lielāks, vai tie būtu 5% vai 10%. Lai kļūtu par karavīru ir svarīgi nebaidīties no šī riska. Tāpēc varbūt lozungam “esi gatavs par dzimteni nolikt galvu” var būt sociāli noderīgāks nekā “esi gatavs ienaidniekam pārgriezt sprandu”.
Es vēl padomāju, ka uzsvars uz ienaidnieka (cilvēku) nogalināšanu ir arī ētiski sarežģīts. Karā tas ir nepieciešams, bet mēs tiešām negribam, lai karavīri kļūtu par nežēlīgiem rīkļurāvējiem. No tā ir tikai viens solis, lai no aizsargātājiem kļūtu par Bučas slaktiņa atkārtotājiem tikai nedaudz citā kontekstā.
Iespējams, tas arī ir iemesls, kāpēc pat armijas šefi nerunā šādā garā – tā būtu vardarbības glorificēšana u.tml.
Paldies, lielisks komentārs.
Nu šitas ir "kā kulaks uz acs".
Paldies par ierakstu. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}