Es domāju, ka uzsvars kā tāds ir pareizs. Mūsdienās ir jābūt informētībai par riskiem un ieguvumiem ikvienā lietā.

Arī no vakcīnas var nomirt. Risks ir kaut kur 1 no miljona. Tas ir maz, daudz mazāks par citiem kā ikdienā pakļūšanu zem autobusa vai nāve no nejaušas paklupšanas, tāpēc nevajadzētu no tā baidīties. Bet šāds risks tomēr ir un cilvēks ir par to jāinformē un viņam ir jābūt uz to gatavam. Ja kādam šis risks ir nepieņemams, tad viņš atteiksies no vakcīnas.

Cits variants būtu vienkārši slēpt, ka šāds risks ir, lai cilvēks par to vispār nezinātu, un izvēlētos vakcinēties bez informētas piekrišanas. Kaut kā mūsdienu ētika to uzskata par nepieņemamu. Daudz svarīgāk ir cilvēkiem kļūt drošākiem un pieņemt šos nenozīmīgos risks.

Armijā un karā risks ir lielāks, vai tie būtu 5% vai 10%. Lai kļūtu par karavīru ir svarīgi nebaidīties no šī riska. Tāpēc varbūt lozungam “esi gatavs par dzimteni nolikt galvu” var būt sociāli noderīgāks nekā “esi gatavs ienaidniekam pārgriezt sprandu”.

(Reply to this) (Thread)

Es vēl padomāju, ka uzsvars uz ienaidnieka (cilvēku) nogalināšanu ir arī ētiski sarežģīts. Karā tas ir nepieciešams, bet mēs tiešām negribam, lai karavīri kļūtu par nežēlīgiem rīkļurāvējiem. No tā ir tikai viens solis, lai no aizsargātājiem kļūtu par Bučas slaktiņa atkārtotājiem tikai nedaudz citā kontekstā.

Iespējams, tas arī ir iemesls, kāpēc pat armijas šefi nerunā šādā garā – tā būtu vardarbības glorificēšana u.tml.

(Reply to this) (Parent)