Ok, atturēšos no personīgiem uzbraucieniem. Bet mazliet sašaurināsim tēmu, vai precīzāk, atgriezīsimies pie sākotnējās. Tad, ko īsti, tavuprāt, šobrīd Latvijā vajadzētu darīt esošajā situācijā ar bruņotajiem spēkiem un valsts militāro aizsardzību? Nu, ir dažādi viedokļi - stiprināt aizsardzību (kādā veidā?), nestiprināt, atstāt, kā ir, citi saka, ka draudu nav, var armiju izformēt vai gaidīt, kad mūs nāks glābt NATO. Kāds būtu tavs priekšlikums, ko šobrīd darīt?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu vienkārši šajā sarunā esi izgājis no nepareizās pozīcijas un uzskati, ka man ir kaut kāds pienākums konkrēti pret šo politisko veidojumu, sauktu par Latviju, tās militāras okupācijas gadījumā. Nē, nav. Es šai valstij maksāju nodokļus – brīvprātīgi un apzinīgi –, cenšos nešmaukties. Mēģinu būt labs līdzcilvēks citiem, lietot pareizu latviešu valodu un apzināties mūsu kultūras unikalitāti.

Bet ja politiskās spēlītes kļūst pavisam netīras, man kā neatkarīgam, pieaugušam cilvēkam nav pienākuma mirt vai nogalināt citus, ne cīnoties par savu dzīvokli, apkaimi, novadu vai valsti, kur nu tajā brīdī būs nospraustas tās robežas. Šāda vienošanās nav parakstīta un tā ir pretēja manai pārliecībai par militarizāciju un tās jēgu. Okupācija tāpēc ir okupācija, ka tās laikā stiprākais ienāk, ar kāju atsperot vaļā durvis, tās ir netīras, cikliskas cīņas par ietekmi un resursiem un man nav viedokļa par to, vai vajadzētu nākt iekšā NATO vai notikt kam citam. Lai ar šādiem viedokļiem aizraujas tie, kuri grasās tajā klopē ņemt dalību – viņiem tas būs aktuālāk. Es atbildu tikai par savu individuālo rīcību tādā gadījumā un tikai paudu viedokli, ka ļoti novērtētu, ja valsts man ar varu neliktu iet dienestā, kas ir pretēji manai morālei. Bet, hehe, neliks jau: iesaucamie nez kāpēc būs nevis braši tēvaiņi, bet gan mileniāļi (18-27 g.v.). Acīmredzot, tādiem ir mazāk, ko zaudēt.

Turklāt, man pietiek ar dažu labu kara atzīņu no iepriekšējiem laikmetiem. Kā, ienākot nacistiem, aktīvisti mēģināja novākt viņu virsniekus, par ko apmaiņā mēdza nolīdzināt vienu otru ciematu. Tā ir tā cīņa, ko gribam?

Es uzskatu, ka labākais, ko var darīt brutālas okupācijas gadījumā ir mēģināt palīdzēt aizbēgt un nonākt drošībā maksimāli lielam miermīlīgo iedzīvotāju skaitam. Tie veidos nākotnes valsti, daļa: diplomātijas ceļā. Bet tie, kuri grib mesties iekšā kautiņā, lai paliek. Tādu nebūs mazums. Ne velti līdz WWII nošķīrums "civiliedzīvotāji vs. militāristi" nez kāpēc nebija tik izplūdis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Varbūt iedomājies, ka manus komentārus raksta Krievijas krievs. Varbūt tad sapratīsi manu nostāju.

(Jā, es saprotu, ka ir atšķirības, Latvija nav ekspansīva impērija etc., bet princips, ko mēgina ieskalot viņiem ir tas pats: ja jūs necīnīsities, mēs iesim bojā)

(Reply to this) (Parent)

Ok, ar tavām pārliecībām esam iepazinušies, bet es tomēr atkārtošu savu jautājumu. Kas, tavuprāt, Latvijas valstij būtu jādara ar bruņotajiem spēkiem? Vajag? Nevajag? Kādus tieši? Kā tikt galā ar militārajiem draudiem? Vai arī nav jātiek galā? Nu, tā vispārīgi, dažos vārdos.

Skaidrs, ka tu pats neko nedarīsi, bēgsi, būsi par mieru u.t.t. Bet tu tomēr fiziski joprojām te atrodies, kaut kāds viedoklis par šo tēmu taču tev ir?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Latvijai ir savi bruņotie spēki, armija, Zemessardze, Robežsardze u.tml. Džeki gadiem ilgi strādā kazarmās, tieši gatavodamies šādām situācijām, lai varētu tajās darīt labāko, ko var. Ir tas slavenais NATO pants un sabiedroto klātbūtne valstī. Jeb es kaut ko pārpratu un Krievijas agresijas atkārtošanās tiek apsvērta tikai šogad? Tad kāpēc mums vispār pirms tam bija visas šīs institūcijas, ja tāpat jāķeras pie civiliedzīvotāju iesaukšanas?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es no tevis gribu saprast, vai, tavuprāt, vispār ir jābūt bruņotajiem spēkiem. Ja jābūt, tad kādiem? Tavs pasaules skatījums taču nosaka, ka jābūt par mieru un pretoties vardarbībai nevajag.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vai man patiktu pasaule, kurā vispār nevienā valstī nav bruņoto spēku un džeki par savu profesiju neizvēlētos militāro dienestu? Protams, jo tad mums nebūtu vajadzības pēc šīs sarunas. Līdz ar to es uzskatu, ka nē, bruņotajiem spēkiem pastāvēt nevajadzētu.

Vai šāda realitāte ir iespējama? Tikai teorijā, realitātē diez vai, jo, acīmredzot, daļai sabiedrības ir kaut kāds human conditioning, kas tai neliedz iesaistīties militārajā profesijā (nez tur, Krievijā, nedz pie mums Latvijā). Labi apzinoties, ka, uz šī rēķina (jo, ja nebūtu, kas iet dienēt, nebūtu iespējams dienests) valsts turpinās organizēt bruņotos spēkus, es uzskatu, ka tā to var droši darīt, bet neliekot ar varu šo profesiju darīt cilvēkiem, kas sev šādu dzīves ceļu nav izvēlējušies.

Kas man sāpētu vairāk? Skatīties, kā politikas dēļ mirst cilvēki un pašam tos nogalināt, vai skatīties, kā sadeg kaut kādas mājas, kurās ievācas svešinieki? Visticamāk, traumatiskāks ir pirmais.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ok, atkārtošu savu jautājumu jau laikam trešo reizi:
Kas Latvijā, tavuprāt, jādara ar bruņotajiem spēkiem? Pieņemot, ka dzīvojam realitātē, nevis iedomu pasaulē. Un mani šeit neinteresē faktu konstatācija par to, ka Latvijā eksistē bruņotie spēki. Es prasu tev - vai bruņotajiem spēkiem vispār ir jābūt? Vai tev tos vajag? Bruņoto spēku eksistence taču ir pret tavu pārliecību. Ja nevajag, tad kāpēc tērēt tavu naudu (tu taču cītīgi maksā tos nodokļus, par kuriem uztur šos amorālos cilvēkus).

Varbūt pamēģini tomēr ar trešo reizi atbildēt šo jautājumu. Par tavām sāpēm un pārdomām varbūt vēlāk un citreiz.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tā kā mūsu valstī ir bruņotie spēki, bet es atbalstu nodokļu maksāšanu valstij, lai mums būtu infrastruktūra un sociālās garantijas, un man nav izvēles finansēt tikai to, ko es gribu, situācija ir tāda, kāda tā ir (bet varbūt esi uzvedinājis uz pārdomām šajā sakarā, paldies!). Man pret bruņoto spēku esamību līdz šim nav bijis pretenziju, jo valsts ar tiem izveidoja dienestu, kurā atrodas cilvēki, kas vēlas tajā strādāt. Jēgu no mūžīgās trenēšanās kaut kādām kaujas situācijām – nē, es neredzu, varbūt visi tie džeki var labāk paskaidrot, bet man zināmie armijnieki ir gājuši armijā, nevis augstāku ideālu vārdā, bet tāpēc, ka viņu personīgajā dzīvē trūcis disciplīnas. Tie cilvēki mierīgi varēja pa to laiku darīt ko citu, līdzekļus varēja novirzīt vecajiem ļaudīm, bāreņiem u.tml. Bet ok. Iet spēlēt valsts finansētā kariņā: tā ir izvēle, tāda pati izvēle, kādu šobrīd pieņem krievi, kas brauc uz Ukrainu. Šī izvēle ir jārespektē.

Mani iebildumi ir tikai pret obligāto militāro dienestu, jo tad tā vairs nav izvēle, un tie nav noteikumi, uz kādiem es parakstos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tad, kas tavuprāt būtu jādara Latvijas valstij, ja tai uzbruktu Krievijas karaspēks? "Pretoties ar vardarbīgiem līdzekļiem" vai tomēr rīkoties tāpat, kā tu?

Otra lieta - teikt, ka Latvijā dienests bruņotajos spēkos raksturo šis tavs teiktais:
"Iet spēlēt valsts finansētā kariņā: tā ir izvēle, tāda pati izvēle, kādu šobrīd pieņem krievi, kas brauc uz Ukrainu. Šī izvēle ir jārespektē." Grīdas lupata acīmredzami nespēj saskatīt atšķirību starp iebrukumu svešā valstī, pie tam pildot nelikumīgas pavēles un savas valsts aizsardzību. Viss viens.

Vēl viens, iespējams, retorisks jautājums - kāpēc tad, tavuprāt, cilvēki brīvprātīgi stājas, piemēram, Zemessardzē?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pirmkārt, ir ļoti nejauki, ka Jūs no manis prasāt "kas būtu jādara Latvijas valstij", tā it kā šādās situācijās būtu kaut kāda pareizā atbilde. Dari, ko gribi, būs sūdīgi. Cīnies vai necīnies – mēs vienkārši esam sūdīgā savas vēstures periodā, tāpat kā pirms gadiem 20 bija Balkāni vai šobrīd Sīrija. Es te ienācu tikai par savu sirdsapziņu pačinksēt.

Otrkārt, es ļoti labi apzinos, ka ir atšķirība starp iebrukumu citā valstī un savas valsts aizsardzību, bet manā "Valsts" man nav nekāds pietiekami svarīgs lielums, lai es tās dēļ mirtu. Es varētu mirt par dažu savu radinieku, jā, par savu draugu bērniem – jā, par svešiem, jebkādiem bērniem – arī jā. Bet ne par valsti. Sorry, ar to nepietiek. A davaj finansējam laivas, lidmašīnas iedzīvotāju evakuācijai.

Atbilde uz tavu trešo jautājumu: es nezinu, kāpēc cilvēki brīvprātīgi stājas Zemessardzē. Ir, kas jūt, ka ir ok cīnīties par "valstiskuma" jēdzienu, tad ir tādi, kā mani draugi, kuri, kā jau teicu, grib savākt kopā savu dzīvi. Kādam droši vien tas ir naids, citam atkal ļoti patīk sportiņš (gāju Jaunsargos, tāpēc zinu, ko runāju). Iemesli ir dažādi.

(Reply to this) (Parent)