|
14. Jul 2022|13:37 |
Tu vienkārši šajā sarunā esi izgājis no nepareizās pozīcijas un uzskati, ka man ir kaut kāds pienākums konkrēti pret šo politisko veidojumu, sauktu par Latviju, tās militāras okupācijas gadījumā. Nē, nav. Es šai valstij maksāju nodokļus – brīvprātīgi un apzinīgi –, cenšos nešmaukties. Mēģinu būt labs līdzcilvēks citiem, lietot pareizu latviešu valodu un apzināties mūsu kultūras unikalitāti.
Bet ja politiskās spēlītes kļūst pavisam netīras, man kā neatkarīgam, pieaugušam cilvēkam nav pienākuma mirt vai nogalināt citus, ne cīnoties par savu dzīvokli, apkaimi, novadu vai valsti, kur nu tajā brīdī būs nospraustas tās robežas. Šāda vienošanās nav parakstīta un tā ir pretēja manai pārliecībai par militarizāciju un tās jēgu. Okupācija tāpēc ir okupācija, ka tās laikā stiprākais ienāk, ar kāju atsperot vaļā durvis, tās ir netīras, cikliskas cīņas par ietekmi un resursiem un man nav viedokļa par to, vai vajadzētu nākt iekšā NATO vai notikt kam citam. Lai ar šādiem viedokļiem aizraujas tie, kuri grasās tajā klopē ņemt dalību – viņiem tas būs aktuālāk. Es atbildu tikai par savu individuālo rīcību tādā gadījumā un tikai paudu viedokli, ka ļoti novērtētu, ja valsts man ar varu neliktu iet dienestā, kas ir pretēji manai morālei. Bet, hehe, neliks jau: iesaucamie nez kāpēc būs nevis braši tēvaiņi, bet gan mileniāļi (18-27 g.v.). Acīmredzot, tādiem ir mazāk, ko zaudēt.
Turklāt, man pietiek ar dažu labu kara atzīņu no iepriekšējiem laikmetiem. Kā, ienākot nacistiem, aktīvisti mēģināja novākt viņu virsniekus, par ko apmaiņā mēdza nolīdzināt vienu otru ciematu. Tā ir tā cīņa, ko gribam?
Es uzskatu, ka labākais, ko var darīt brutālas okupācijas gadījumā ir mēģināt palīdzēt aizbēgt un nonākt drošībā maksimāli lielam miermīlīgo iedzīvotāju skaitam. Tie veidos nākotnes valsti, daļa: diplomātijas ceļā. Bet tie, kuri grib mesties iekšā kautiņā, lai paliek. Tādu nebūs mazums. Ne velti līdz WWII nošķīrums "civiliedzīvotāji vs. militāristi" nez kāpēc nebija tik izplūdis. |
|