Krustvārdu mīkla

empire strikes back

Anna Marija Levi

empire strikes back

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Pirms dažām dienām man atnesa nejauši vienu manu bērnu dārza bildīti. Tādu, apmēram 1980. gada.
Bilde rāda kaut kādus svētkus Lielupes b/d Saulīte, domāju, ka 8. marta svinības.

Kadrā ir pa zāles durvīm ienākoši bērni, pāros. Tuvplānā ir cilvēks - Jānis Koltiševs, kura dēļ arī šī bilde ir ieradusies pie manis. Es esmu redzama tālu fonā, kā priekšpēdējā pārī, kas ienāk pa durvīm, aiz manis stāv audzinātāja Eļa. Žirondistam pie rokas ir Ata dvīņumāsa Daiga, uzvārdus neatceros. Nākamajā pārī ir Ilze Ūdre, rokrokā ar Robertu. Nākamos neatpazīstu. Aiz manis ir Iveta Reire un nezinkas. Daina ar kādu Anonīmu Muguru ir labajā stūrī.

Kas mani tajā visā ne ta nu pārsteidz, drīzāk, aizskar, ir tas, ka es esmu kaut kāda nejēdzīgi displeisota un neiederīga. Kādus 10 cm garāka par visiem pārējiem, kā no citas paaudzes. Nevis nesamērīgi izstīdzējusi, bet proporcionāli daudz lielāka. Man mugurā ir vecmāmiņas bērnības linu kleita ar zilajiem izšuvumiem un zilajām stikla podziņām. Baltās zeķes ar pušķiem, protams. Baltās bantes ar gaiši zilajiem rimbuļiem, ko es nopirku Krimā, kad biju trimdā vietā, ko sauca Koreīzs. Es visu bērnību slimoju, ar vai nu astmatisko bronhītu vai arī bronhiālo astmu, domas par diagnozēm dalījās no dienas dienā, tāpēc mani 2 gadus pēc kārtas aprīļos aizraidīja prom uz Krimu, dzīvot sanatorijā Jasnaja Poļana, kuras pamata funkcionalitāte, vismaz manuprāt, bija man izdzīvošanas apstākļos iemācīties krievu valodu. Piedevām, es arī neko neēdu, nekad. Man nekad nekad negribējās ēst. Līdz kādam 14 gadu vecumam. Taisni vai brīnums, ka par spīti šiem faktiem, es vienalga izskatos kā Goliāts uz visu pārējo fona.

Bet iemesls, kāpēc es visu šo rakstu, slēpjas acīs. Tās, izrādās vienmēr ir bijušas tieši tādas. Ar rentgena aparāta funkcionalitāti un tādu traģisku vērīgumu, kura dēļ vienmēr rodas jautājumi. Vēl man viena roka ir aiz muguras, tajā ļoti dzīvi var iedomāties virtuālu duncīti.
  • ak jā, sakarā ar to, ka laikam tak esam skolas biedri un laikam arī daudz maz no viena laikmeta, iespējams, ka distrofisko taurētāju es pat varētu uzburt no saviem atmiņas apcirkņiem :)
    • es to skolu sāku 81. un beidzu 92. gadā. Asja Lūse bija mana klases audzinātaja. es biju maza auguma un ar garu degunu. turklāt trīs sezonas noturējos par distrofiķi-astmatiķi-taurētāju. pēdējā sezonā, pat tikām par rīgas pionieru organizācijas labā flanga pulciņu un piedalījāmies gājienā par godu kādiem tur maija svētkiem. bundzinieks bija viens no patiešām (mūsdienās) sakarīgākajiem klasesbiedriem, ar kuru laiku pa laikam satiekamies - reālajā dzīvē arī mūsdienās bundzinieks, spēlē tur visādos ska mūzikas ansambļos. bet skolas laikos tāds pats doģiks (c - fjokla) kā es, viņš tukls un bāls, es kārns un rudeņos vēl koši nosauļojies. todien (t.i. tajā gājiena štellē) smagi apgrēkojos attiecībā uz savu instrumentu biedru, un pie visa pirmoreiz patiešām pamanīju, ka pionieru kustība fiziski brūk un gāžas, kā arī viss pārējais līdz.
      bija 1988.gada maijs, bet tas jau ir vesels stāsts kādam garākam vakaram.
      • aha. nu, es startēju '82, šķiet? un by '91 pametu. I.e. mani palūdza.
        Značit tu biji gadā, kur vēlāk bija 4 paralēlklases un D klasē visus brīnumbērnus salika, Blankus un Ērgli un Betiju, A klasē mācījās 5 Baibas un mana māsīca Daina Vītoliņa. B un C (skolotāja Smorodjina pie ruļļiem?) klases atminu miglaini. Tad nu tu laikam būtu no A klases?
        • jaja. daina, betija, 5 baibas, 4 ievas un 4 daces (tās pēdējās divas kategorijas savācās tādā skaitā tikai vidusskolā), cēklasi rullēja smoroģina, bet bē - kā jau tādus salīdzinoši asociālākus (juska kā upuris un viņa mednieku pulks, allaž nomulētās skolasformās) - dažādi vīrieši: šalme bija tāds lit.skolotājs un vanags vai ērglis, neatceros, bet fizkultūrietis katrā ziņā. un pamatā no b klases tika izveidota tā dēvētā D. Šķiet, ka caur adatas aci izvilkos un paliku iekš a, kaut arī tā tika uzskatīta par klasisku nūģu kompāniju, kāda tā no tiesas arī bija.
          un patiešām, mani arī laiku pa laikam mēģināja palūgt lasīties, bet es kaut kā izlikos kurls. jaunāko brāli gan izlidināja 11.klasē. viņam kādus gadus kl.audz bija nimfomāne endriksōne, sanāk gadu zem tevis, laikam (no 83.), kaut arī dzimis 75tajā.
          s.c., ko tad tu tādu savārīji?
          • lūk, un Tu vēl biji izbrīnīts, kad uzrunāju kristītajā vārdā :)
            • (nokrekšķina) negribētu strīdēties un nekādā gadījumā, uztiept viedokli, bet šķiet, ka kinska kristīto personību pavisam nejauši uzreizi sazīmēju caur diplomātisko līniju, ko nekavējoties steidzu pavēstīt veģmai un tev ar'. (krekšķina)
          • hmm, 4., un 5. klasē skolotāja Endriksōne (kuru subsequently nomainīja debīlā skolotāja Jundze un vēl pēc tam - skolotāja ar labi nostādīto balsi - Dzirkstīte vārdā, Renigere uzvārdā) bija man audzinātāja. Bet es toč esu '75 un skolā diezgan ticami, ka sāku iet '82. Domāju, ka nealojos. Nespēju tavu brāli iedomāt savā klasē. Bet varbūt tomēr? Nelīmējas.
            Gadu zem manis bija Tomi Sliedes un mazais Zāle un Elīna Bīviņa un viss tas tusiņš. Arvīds Šalme vai tad nebija fizkultūras učuks, kopā ar Majoru T, kura māsa Indra, mūsdienās slavena psiholoģe, mācījās gadu virs tevis? Bet nu jūsu gada A klase bija tāda pajocīga, jā gan. Kad tu pieminēji Juski, man uzreiz ausīs atskanēja tas drausmīgais kliedziens, kas nabagam allaž izlauzās, kad jaukie kolēgas viņam piemeta beigtu žurku klēpī.

            Par ko mani izmeta... vislabāk laikam rezumēt to būtu šādi. 10. klases pēdējā trimestrī skolotājs Pallo paaicināja uz skolu manu māti un teica viņai šādus vārdus: 'Jūsu meita šajā trimestrī ir kavējusi 235 mācību stundas neattaisnoti, un 2 - attaisnoti. Kopā šajā trimestrī ir bijušas 238 mācību stundas'.

            Kas itin viegli mums ļauj nokļūt pie patiesības apjautas - meita bija apmeklēju 1 (vienu) mācību stundu.
            10. klasi es tomēr pabeidzu bez 3niekiem 5 ballu sistēmā; pateicoties savai atmiņai un toreizējai spējai ārprātīgā ātrumā uzsūkt informāciju. Bet, savukārt, stundas man negribējās apmeklēt, jo es jau biju Liela. Man bija darbs, un boijfrends Lielā Mīla, un vispār pārliecība, ka es sevi pilnībā nodrošinu un man n. nav vajadzīgs lieki tērēt laiku uz muļķībām tēlotājģeometrijas un fizikas stundās (es biju ietrāpījusi eksaktā novirziena klasē). Līdz ar ko, ar savu 90 rubčiku algu un brīnišķo frendu es devos lielajā dzīvē Spēlēties Pieaugušajos. Ar ko tas viss beidzās - kādreiz varbūt citās sērijās 'Vedjmah varonīgā bērnība' atklāsies :)
            • slavenā psiholoģe indra ir tāda ruda un varen čirkaina? tad patiesi viņa bija gadu augstāk. brālis bija savukārt divus gadus zemāk a klasē, un endriksone un 410 kabinets viņiem bija māte un mājas kādus pāris gadus vizmaz.. baknrota izsolēs figurējošais tiesu izpildītājs k.dūrītis bija viņa klasebiedrs un un endriksone mēģināja viņu uzgrūst par draudziņu savai mazgadīgajai meitai, sak, lai mācās jau laikus uz kārtīgiem trenažieriem. (vispār sviests nežēlīgs) tb sanāk ka, ja tu pavisam droši esi klasi jaunāka par savu māsīcu, tad brālis gāja gadu zemāk par tevi, kaut arī viņu līdzīgā kārtā kā mani varēja iespēlēt pie lielākoties vecākiem klasesbiedriem, jo abi esam dzimuši rudenī - viņš pat uz ziemas robežas. tad viss skaidrs. vienīgi to jūsu gadagājumu galīgi neatceros. vēl brāļa laikabiedrus kaut cik, bet te nu galīgi jākonstatē atmiņas zudumi.

              nu un nebija jau man tā skola pie dvēseles it nemaz. arī es bastoju pie pirmās izdevības un uz stundām negāju, kamēr briesmas nesasniedza kādu zināmu kritisko masu. un arī tagad pēc skolas beigšanas neesmu bijis ne uz vienu salidojumu, un kad vienreiz par tādu iedomājos, tad man ienāca prātā, ka derētu ieviest kādā nomalē atsevišķi galdiņu, pie kura varētu sapulcēties visu gadu autsaideri. tās manas klases tantes un onkas mani galīgi nevilina, bet pie autsaideru galda varētu būt ļoti interesanti. jā, tas varētu būt risinājums.
      • es saprotu, ka esmu no laukiem, bet kā man izdevās kļūt par pionieri visā krāšņumā, ja skolā iestājos tais pat gados? Un pat izvilku pioneerus līdz beigām kopā ar visu klasi, tik komjauniešos vairs neviens īsti negribēja un tikai divi aktīvisti iekļuva.
        • nē nē, Kinska gadījumā viņš ātrāk iepionierējās nekā citi klasesbiedri, jo zināmu laiku mācījās sanatorijskolā.
          Mēs visi, arī es, esam bijuši godīgi pionieri, kuros mūs uzņēma skolas gaitenī (un nevis strēlnieku muzejā, jo tas bija remontā togad), līdz pat mirklim, kad kaklautus nosējām un visu 1990. gadu pavadījām kakbi ierakumos - proti kā notika demonstrācija vai tautas sapulce krastmalā, mēs visi organizētā plūsmā pametām klases un karogiem plīvojot gājām Revolūcijā.
Powered by Sviesta Ciba