![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pirms dažām dienām man atnesa nejauši vienu manu bērnu dārza bildīti. Tādu, apmēram 1980. gada.
Bilde rāda kaut kādus svētkus Lielupes b/d Saulīte, domāju, ka 8. marta svinības.
Kadrā ir pa zāles durvīm ienākoši bērni, pāros. Tuvplānā ir cilvēks - Jānis Koltiševs, kura dēļ arī šī bilde ir ieradusies pie manis. Es esmu redzama tālu fonā, kā priekšpēdējā pārī, kas ienāk pa durvīm, aiz manis stāv audzinātāja Eļa. Žirondistam pie rokas ir Ata dvīņumāsa Daiga, uzvārdus neatceros. Nākamajā pārī ir Ilze Ūdre, rokrokā ar Robertu. Nākamos neatpazīstu. Aiz manis ir Iveta Reire un nezinkas. Daina ar kādu Anonīmu Muguru ir labajā stūrī.
Kas mani tajā visā ne ta nu pārsteidz, drīzāk, aizskar, ir tas, ka es esmu kaut kāda nejēdzīgi displeisota un neiederīga. Kādus 10 cm garāka par visiem pārējiem, kā no citas paaudzes. Nevis nesamērīgi izstīdzējusi, bet proporcionāli daudz lielāka. Man mugurā ir vecmāmiņas bērnības linu kleita ar zilajiem izšuvumiem un zilajām stikla podziņām. Baltās zeķes ar pušķiem, protams. Baltās bantes ar gaiši zilajiem rimbuļiem, ko es nopirku Krimā, kad biju trimdā vietā, ko sauca Koreīzs. Es visu bērnību slimoju, ar vai nu astmatisko bronhītu vai arī bronhiālo astmu, domas par diagnozēm dalījās no dienas dienā, tāpēc mani 2 gadus pēc kārtas aprīļos aizraidīja prom uz Krimu, dzīvot sanatorijā Jasnaja Poļana, kuras pamata funkcionalitāte, vismaz manuprāt, bija man izdzīvošanas apstākļos iemācīties krievu valodu. Piedevām, es arī neko neēdu, nekad. Man nekad nekad negribējās ēst. Līdz kādam 14 gadu vecumam. Taisni vai brīnums, ka par spīti šiem faktiem, es vienalga izskatos kā Goliāts uz visu pārējo fona.
Bet iemesls, kāpēc es visu šo rakstu, slēpjas acīs. Tās, izrādās vienmēr ir bijušas tieši tādas. Ar rentgena aparāta funkcionalitāti un tādu traģisku vērīgumu, kura dēļ vienmēr rodas jautājumi. Vēl man viena roka ir aiz muguras, tajā ļoti dzīvi var iedomāties virtuālu duncīti.
Bilde rāda kaut kādus svētkus Lielupes b/d Saulīte, domāju, ka 8. marta svinības.
Kadrā ir pa zāles durvīm ienākoši bērni, pāros. Tuvplānā ir cilvēks - Jānis Koltiševs, kura dēļ arī šī bilde ir ieradusies pie manis. Es esmu redzama tālu fonā, kā priekšpēdējā pārī, kas ienāk pa durvīm, aiz manis stāv audzinātāja Eļa. Žirondistam pie rokas ir Ata dvīņumāsa Daiga, uzvārdus neatceros. Nākamajā pārī ir Ilze Ūdre, rokrokā ar Robertu. Nākamos neatpazīstu. Aiz manis ir Iveta Reire un nezinkas. Daina ar kādu Anonīmu Muguru ir labajā stūrī.
Kas mani tajā visā ne ta nu pārsteidz, drīzāk, aizskar, ir tas, ka es esmu kaut kāda nejēdzīgi displeisota un neiederīga. Kādus 10 cm garāka par visiem pārējiem, kā no citas paaudzes. Nevis nesamērīgi izstīdzējusi, bet proporcionāli daudz lielāka. Man mugurā ir vecmāmiņas bērnības linu kleita ar zilajiem izšuvumiem un zilajām stikla podziņām. Baltās zeķes ar pušķiem, protams. Baltās bantes ar gaiši zilajiem rimbuļiem, ko es nopirku Krimā, kad biju trimdā vietā, ko sauca Koreīzs. Es visu bērnību slimoju, ar vai nu astmatisko bronhītu vai arī bronhiālo astmu, domas par diagnozēm dalījās no dienas dienā, tāpēc mani 2 gadus pēc kārtas aprīļos aizraidīja prom uz Krimu, dzīvot sanatorijā Jasnaja Poļana, kuras pamata funkcionalitāte, vismaz manuprāt, bija man izdzīvošanas apstākļos iemācīties krievu valodu. Piedevām, es arī neko neēdu, nekad. Man nekad nekad negribējās ēst. Līdz kādam 14 gadu vecumam. Taisni vai brīnums, ka par spīti šiem faktiem, es vienalga izskatos kā Goliāts uz visu pārējo fona.
Bet iemesls, kāpēc es visu šo rakstu, slēpjas acīs. Tās, izrādās vienmēr ir bijušas tieši tādas. Ar rentgena aparāta funkcionalitāti un tādu traģisku vērīgumu, kura dēļ vienmēr rodas jautājumi. Vēl man viena roka ir aiz muguras, tajā ļoti dzīvi var iedomāties virtuālu duncīti.
Gadu zem manis bija Tomi Sliedes un mazais Zāle un Elīna Bīviņa un viss tas tusiņš. Arvīds Šalme vai tad nebija fizkultūras učuks, kopā ar Majoru T, kura māsa Indra, mūsdienās slavena psiholoģe, mācījās gadu virs tevis? Bet nu jūsu gada A klase bija tāda pajocīga, jā gan. Kad tu pieminēji Juski, man uzreiz ausīs atskanēja tas drausmīgais kliedziens, kas nabagam allaž izlauzās, kad jaukie kolēgas viņam piemeta beigtu žurku klēpī.
Par ko mani izmeta... vislabāk laikam rezumēt to būtu šādi. 10. klases pēdējā trimestrī skolotājs Pallo paaicināja uz skolu manu māti un teica viņai šādus vārdus: 'Jūsu meita šajā trimestrī ir kavējusi 235 mācību stundas neattaisnoti, un 2 - attaisnoti. Kopā šajā trimestrī ir bijušas 238 mācību stundas'.
Kas itin viegli mums ļauj nokļūt pie patiesības apjautas - meita bija apmeklēju 1 (vienu) mācību stundu.
10. klasi es tomēr pabeidzu bez 3niekiem 5 ballu sistēmā; pateicoties savai atmiņai un toreizējai spējai ārprātīgā ātrumā uzsūkt informāciju. Bet, savukārt, stundas man negribējās apmeklēt, jo es jau biju Liela. Man bija darbs, un boijfrends Lielā Mīla, un vispār pārliecība, ka es sevi pilnībā nodrošinu un man n. nav vajadzīgs lieki tērēt laiku uz muļķībām tēlotājģeometrijas un fizikas stundās (es biju ietrāpījusi eksaktā novirziena klasē). Līdz ar ko, ar savu 90 rubčiku algu un brīnišķo frendu es devos lielajā dzīvē Spēlēties Pieaugušajos. Ar ko tas viss beidzās - kādreiz varbūt citās sērijās 'Vedjmah varonīgā bērnība' atklāsies :)
nu un nebija jau man tā skola pie dvēseles it nemaz. arī es bastoju pie pirmās izdevības un uz stundām negāju, kamēr briesmas nesasniedza kādu zināmu kritisko masu. un arī tagad pēc skolas beigšanas neesmu bijis ne uz vienu salidojumu, un kad vienreiz par tādu iedomājos, tad man ienāca prātā, ka derētu ieviest kādā nomalē atsevišķi galdiņu, pie kura varētu sapulcēties visu gadu autsaideri. tās manas klases tantes un onkas mani galīgi nevilina, bet pie autsaideru galda varētu būt ļoti interesanti. jā, tas varētu būt risinājums.