vasaras pēcpusdiena
Gājām ar Kurmīti cauri mežam uz upes ieteku jūrā.Gājām tā mierīgi pa taciņām, Kurmītis klusi ar sevi sarunājās.
No upmalas atskanēja smiekli, kliedzieni un motoru rūcieni.Nojautu ūdensmotociklistu eskadras tuvumu.Iznācām krastā - tur ļaužu kā Lunaparkā.Upe pilna laivām, jahtām un viržējošiem skūteriem.Tālāk jūrmalā tukšs un kluss.Uz turieni arī devāmies.Pēkšņi ceļu aizšķērsoja krievu sieviete peldkostīmā.Neejiet tur, tur meitene noslīkusi.Bērnam varbūt traumējoši.Teicu paldies un tūlīt ieraudzīju pie ūdens jauniešu grupiņu, kuras centrs - ļoti balta, kaila meitene.Kāds zēns rūpīgi veica mākslīgo elpināšanu.Parliecinoši aizvilku Kurmīti pa kāpām.
Pēc brītiņa, esot atkal krastā, atskatījos, jo mani parsteidza skaļa mūzika.Pa upi nelaimes vietai tuvojās izklaides kuģītis, tāda kā džonka, no kuras šausmīgi jautri un skaļi skanēja astoņdesmito gadu bezbēdīgs hīts. Gar pašu krastu brauca, tad vēl pēdējo reizi noauroja radio skooontooo un devās jūŗas virzienā.
Mēs gājām un gājām, aiz mums bija lielas tumšas debesis, pretī nāca dažas ārkārtīgi vecas kundzes, kuras veica pastaigu veselības labad.
Mani pārsteidza cilvēku, arī ziņkārīgo, ikdienišķums tur, pie tās meitenes.Mani pārsteidza īstums un neispējamība,dzīvības nodevība un trģēdījas īslaicīgums.
Mēs gājām un gājām un tad satikām Kurmīša tēti.Lietus jau bija gandrīz te, gājām vēl ātrāk.Jau mašīnā iekāpjot, sāka līt.Mums pa priekšu lēni brauca reanimācijas busiņš.
Man liekas, tur brauc tā meitene, teicu.Pilnīgi iespējams, teica Kurmīša tētis.Nedomā par to.