Tā sajūta

Cik patīkami, ka otram var pilnībā uzticēties! jēziņ..es jau biju aizmirsusi cik tā ir fantastiska sajūta. Un kāds miers.

Cik labi, ka ir internets! Dažkārt tas glābj no tik nepatīkamām un nevajadzīgām tikšanās reizēm! Varu tikai atviegloti nopūsties, kas man ir gājis secen..Aleluja.

15 things to remember


paldiesfaded

Šodien visu dienu mani nodarbināja viena doma – kāds tad ir „īstais” cilvēks (partneris, otra pusīte, sauciet viņu kā gribiet) un kā viņu pazīt. Kāpēc mēs tādu savā dzīvē vispār satiekam vai nesatiekam, un cik daudziem no mums paspīd šī laime.
Viens no secinājumiem, pie kura nonācu, bija – „īstais” cilvēks noteikti ir tas, ar kuru gribas visu mūžu nodzīvot kopā, pie tam tu to ne tikai vēlies, bet apzinies un zini, ka tas tā arī ir un būs un nekas nevarētu noiet greizi. Tu esi pārliecināts ne tikai par sevi, bet par otru tik pat stipri.
„Īstais” cilvēks pilnīgi noteikti ir tas, kuru tu spēj pieņemt tieši tādu, kāds viņš ir. Itin visā. Pat viņa niķus un stiķus un , jāsaka, ka tieši tie niķi tev patīk un liekas mīļi. Un, lai arī tas otrs cilvēks varbūt tevī kaut ko nespēj pieņemt līdz galam, svarīgi ir lai tu pats to spētu.
Mēs visi savā prātā esam izsapņojuši un uzbūruši savu „ideālo” cilvēku. Kāds viņš varētu būt, kā izskatīties, kā izturēties. Mēs izspēlējam prātā dažādas situācijas, kurās šis tēls kaut ko dara, mēs kaut ko darām kopā, mēs iedomājamies kā viņš rīkotos, ko teiktu. Un, esot kopā ar reālo partneri, mēs bieži gan apzināti, gan neapzināti šos abus tēlus salīdzinām – to, kas ir mums iekšā ar to, kas ir mums blakus dzīvē. Mēs nodomājam „kā es gribētu, lai tu rīkojies tā, lai pasaki man kaut ko citu, lai izturies savādāk”. Tā, kā mēs esam iztēlojušies.
Un tad es iedomājos par sevi. Vai es esmu atradusi savu „īsto” cilvēku? Esmu. Un man pat nebija ilgi jādomā, lai to pateiktu. Un man nebija jāskaita plusiņi un mīnusiņi, lai saprastu, kurš no tiem ir pārsvarā, nebija jāatceras vai jāiedomājas situācijas, lai pateiktu, vai šis cilvēks ir rīkojies tā, kā esmu vēlējusies (neko nesakot), vai savādāk.
Man nebija jāanalizē nekas, jo es vienkārši tā jūtos. Es tā dzīvoju. Un tā esmu kopā ar „savu” cilvēku.
Bieži vien jau katrās attiecībās mums vairāk vai mazāk liekas, ka šis cilvēks mums ir īstais. Katrā ziņā sākumā, noteikti. Tāpēc, ka esam iemīlējušies, mums kopā ar otru ir labi un mēs nespējam iedomāties, ka varētu būt arī savādāk.
Arī man tā likās. Bet, kad es iepazinu savu „īsto”, es sapratu, ko nozīmē mīlēt un ko nozīmē, kad tevi mīl. Sapratu, ka manā prātā uzburtais „ideālais” vīrietis nav nekas, salīdzinājumā ar Viņu.
Es sapratu, ka viss, kas bijis pirms tam, ir bijis smieklīgs nekas. Tīrie sīkumi. Tāda ikdienišķa satikšanās un kopā padzīvošana.
Tagad es zinu, kā tas ir, kad no domas vien par otru, cauri visam ķermenim iziet trīsas. Kā tas ir, kas esi elektrizēts no sajūtām, kā pozitīvi lādēts jons.
Tagad es zinu, ka no pieskāriena var uzmesties zosāda. Kā tas ir, kad no glāstiem tūlīt sajuksi prātā. Viss ir tik spēcīgi, ka brīžam ir grūti to panest. Bet šis stāvoklis līdzinās eiforijai. Pat spēcīgāk.
Tagad es zinu, kā nodot otram savu enerģiju un saņemt pretī to pašu. Kā ir just otru pat ja jūs šķir 200 kilometri, just blakus. Just to, kā tieši šajā brīdī jūtas otrs. Just, ka esat mistiski „savienojušies”, kā divi datori, kas ir saslēgti kopā un neapzināti nodod viens otram savu enerģiju un sajūtas.
Kā tas ir, kad šķiroties kaut uz pāris dienām, sirdi rauj ārā. Ir sajūta, it kā tev būtu norauta viena roka, kāja un puse sirds. Un, tikai esot blakus, tu jūties kā viens nedalīts veselums.
Brīžam pat liekas, ka tagad tu esi dubultā. Ka esi saticis nevis otru cilvēku, bet pats sevi.

Vislabāk nosauļoties var strādājot, tad nu devos lasīt zemenes.
Savādā kārtā, pirmo ogu apēdu tikai tad, kad biju jau vagas vidū un bļoda bija pilna. Tas man laikam tāds netikums - darbs ir darbs un izklaides pēc tam!

p.s. šādā karstumā neko citu, izņemot zemenes, iebarot sev nevaru. Man ir aptuveni pus spainis virtuvē uz galda. Es ceru, ka man šodienai pietiks.

Jāiet pasauļoties un apēst milzīga bļoda ar zemenēm. Ņammm :)
Šodien jūtos brīnišķīgi, ir skaista diena. Bet skaistākā no visām būs pirmdiena, jo kādam te sāksies pelnīts atvaļinājums ;) un tā diena tuvojas neticami ātri :)

Kāpēc? Tāpēc, ka pasaule jāmeklē sevī. Tā nekad nesatilps mazā kastītē, kur ik rītu ir meklējamas glīti salocītas papīra strēmeles ar jaunākajiem notikumiem politikā, mūzikā, mākslā, vai vienkārši sabiedrības uzpūstās muļķībās.
Man ar to nepietiek. Nepietiek ar pāris skaistos vārdos ietērptiem teikumiem, kurus kāds ir uzrakstījis uz papīra lapas.
Kamēr es pasauli neredzēšu savām pašas acīm, kamēr es to neiepazīšu ar pašas sirdi, es to nespēšu atrast un pieņemt. Nespēju ticēt tam, kas ir rakstīts, ticēt līdz galam. Jo katrs mēs redzam ar savām acīm. Vajag aizbraukt un ieraudzīt. Sajust.
Bieži mēs nedrīkstam līdz galam atklāt citiem to, kāda ir pasaule, par kuru rakstām, kurā dzīvojam. Tad ir jāmelo, citādi tas var aizskart ne tikai kādu indivīdu, bet pat veselu nāciju. Tad kā lai tic?
Kur tad paliek vārda brīvība? Tādas nav un nekad nav bijis. Tā īsti. Tas, ko mēs saucam par „vārda brīvību” ir tikai niecīga aisberga daļiņa. Mums vajadzētu savu mūžu nodzīvot katrā iespējamā pasaules vietā, lai varētu patiesi spriest par to, kas tur notiek.

Lai par mani slikti runā!
Nē, es neesmu riebīgs tips,
Līdz apnikumam citiem pierādīt
Jūs gribat visi, gribat mani apmānīt.
 /PP/

Es esmu dusmīga.

Tā vien šķiet, ka 42 grādi plusā pie manas mājas ārdurvīm ir izraisījuši ķēdes reakciju. Pēdējās dienas domas par kailumu vien. Un vēlme pārvākties uz kādu hipiju komūnu, kur visi staigā kaili un mīlējas citu priekšā. Pavērot citus un dzīvot to pašiem. Brīvi un nepiespiesti.
Tikai varētu bez narkotikām. Un dalīties ar es nekad negribu. Ar Viņu noteikti ne. Un ar sevi ne tik.

Vai dieniņās, vai dieniņās..cik skaists saulriets, cik skaista migla virs upes. Cik skaista mīlestība, cik skaista dzīve..

Man šķiet, dzha, Tavu brīnišķīgo domu, par mīlēšanos apakšveļas veikala pielaikošanas kabīnē ar jauno stuff'u mugurā, es drīz īstenošu. Tā vien velk uz to pusi.. :D

Kopš pagājis tikai mazliet vairāk kā iepriekšējais mēnesis, ir sajūta, it kā būtu pagājis vismaz gads. Es būtu ar mieru, kaut sajūtas un laiks visu mūžu tā vilktos. Kā saka - laimīgie laiku neskaita. Bet kā tad es zināšu cik ilgi es jau esmu laimīga?
Un man patīk skaitīt. Man patīk izbaudīt katru dienu un minūti. Katru mirkli.

Taisu savas dzīves revīziju. Pagātnes. Visas bildes prom, visas dāvanas prom, visas drēbes un mantas, vēstules, mūzikas ieraksti un rotas. Viss prom. Un nav pat ne grūti, nekā. Drīzāk pretēji. Smaids no lūpām nepazūd, jo es zinu, ka tas viss ir beidzies. Jo es zinu, ka tas vairs nenāks atpakaļ nekad un manī ir tāds miers. Manī ir brīvība.
Jāpaspēj pa šīm septiņām dienām :) Lai viss top tīrs un jauns. Un skaists.

Pag..vai tiešām turpmākās 7 dienas būs pēdējās, ko pavadu vientulībā? Pēdējās, kad kādu gaidu un ilgojos? Un es nevienu nakti vairs nebūšu viena un es nevienu vakaru vairs neaizmigšu bez apskāviena un vārdiem "es mīlu tevi". Un neviens rīts neiestāsies bez ikrīta bučas un "labrīt". Neviena diena nebūs vientulībā un neviens brīdis - skumjās pēc kāda.
Tad es gribu pagaidīt. Tad es varu gaidīt un izbaudīt šīs pēdējās 7 dienas, kad esmu viena, kad gaidu, kad ilgojos, kad viss, kas man ir, ir telefons un internets un papīrs, aploksne un marka. Un domas, ka Tu esi tur, bet es te.
Jo pēc tam man to visu vairs nevajadzēs.
Es nespēju noticēt, ka esmu tik ilgi gaidījusi un sagaidījusi. Gadiem. Un nespēju iedomāties, ka Tavā vietā būtu kāds cits. Tikai Tu.

Man ir spēka tik vien labsajūtā nopūsties un mīlēt tālāk. Neko vairāk es pat nevarētu vēlēties.
Paldies Tev.

Šī nakts ir burvīga. Šī nakts ir maģiska.

murrr....

..ir skaistākā diena. Par spīti lietum, par spīti aukstumam, par spīti īsajām naktīm, kuras nevar paspēt izdzīvot. Par spīti.