Tā sajūta

Nekad neticēju, ka par sevi to teikšu, bet...tagad es oficiāli esmu KUNDZE! :)

Zinu, ka neklājas sūdzēties, jo daudzas manas paziņas un draudzenes ar baltu skaudību ir teikušas, kaut viņām tādas būtu, bet man ir tik garas skropstas, ka riebjas. It sevišķi, kad vajag tā smuki uzkrāsot, tad viņas nekad nestāv kā vajag. Sāku mālēties, kad man bija kādi 14 gadi. Jau tad to nevarēju izturēt, tāpēc mazliet apgriezu ik pa laiciņam. Zinu, ka tā nedrīkst, bet uznāk jau melnie arī!
No skropstu ķīmiskās krāsošanas arī ir kāda jēga? Kāds zin?

p.s. pašai no malas liekas kā tāda riktīga blondīņu (atvainojos, mīļās dāmas) "problēma" :D

Burvīgs, burvīgs balts paklājs visapkārt. Beidzot.

Ir brīži, kad šķiet, ka esi savienojies ar otru. Kad no otra plūst tik spēcīgas jūtas un emocijas, ka tu tikai dzer, bet nespēj norīt. Tik ātri un tik daudz. Kad gaiss starp jums kļūst biezs, bet tev nevajag elpot. Jo otrs elpo tavā vietā. Kad pazūd telpa jums apkārt un tu krīti bezdibenī un zini, ka esi drošībā. Jo vienīgais, kur tu varētu iekrist, ir viņš. Kad pazūd laiks un viss apkārt pārvēršas piķa melnumā.
Un nav vairāk nekas uz šīs pasaules. Tikai tu. Un viņš.
Un kāda asara. No laimes un pārpildījuma.

Šodien aizdomājos par savām nopietno attiecību bāzēm. Līdzīgi kā beisbolā, kur uz laukuma ir četras bāzes - pirmā, otrā, trešā un mājas bāze.
Katrām attiecībām ir savi mērķi, savi iemesli, kāpēc mēs tās veidojam vai izvēlamies. Pirmā iemīlēšanās, pirmās attiecības, kad mēs izzinām savu ķermeni, tiecamies atklāt savu seksualitāti -  pirmais skūpsts, kopā pavadītā nakts. Nākamajās attiecībās jau vairāk tiecamies pēc kopīgām izklaidēm, atpūtas, kopā pavadītā laika. Trešajās varbūt vairāk vēlamies saņemt atbalstu un plecu uz kura paraudāt. Mīļoto uztveram ne tikai kā partneri, bet arī kā labāko draugu. Un tik ilgi mēs meklējam, līdz nonākam pie pēdējās bāzes - mājas, ģimene, bērni un viss pārējais, kas ar to saistīts.
Ar katrām nākamajām attiecībām, iepriekšējā sasniegtā bāze nekur nepazūd, tikai nāk klāt jauni mērķi, vērtības mainās. Attiecības pāriet jaunā līmenī, jaunā kvalitātē. Tu dzīvo, lai nepieļautu iepriekšējās kļūdas, vairāk izproti otra vajadzības.
Protams, ir cilvēki, kuri visas bāzes sasniedz jau pirmajās attiecībās, bet tas notiek ārkārtīgi reti. Un es domāju, ka tas ir nepareizi. Tas, ko tu neesi vēl atklājis, pārāk vilina, lai varētu nobāzēties jau pie pirmā, ja vien viņš, protams, nav tas īstais cilvēks. Tad gan.

Par mani?
Šķiet esmu tikusi līdz pēdējai bāzei. Kad mīļotais ir viss - partneris, labākais draugs, lielākais atbalsts un plecs uz kura paraudāt.
Un nepazūd ne izklaides, ne savas seksualitātes izzināšana, ne atbalsts.
Plāns par māju, pašiem savu, kas noteikti kādreiz tiks piepildīts.
Plāns par vēl vienu bērniņu, kas var notikt jau visai drīz.
Laiks skrien nemanot.
Pavisam cita kvalitāte.
Pavisam citas jūtas.
Pavisam citas sajūtas.

Un kad esi ticis līdz pēdējai bāzei, liekas, ka dzīve tikai tagad sākas.
Iekšējais dzinulis, kas lika skriet, lika meklēt tālāk, ir apstājies. Visas bāzes ir apskrietas, spēle ir galā. Uzvarēta.
Iekšā ir pilnīgs miers. Vien aiztaisīt acis un just, ka esi dzīvs.

Dzīvot un baudīt.
Baudīt un dzīvot.
Baudīt.
Dzīvot.

Skaitām stundas..Vēl 24 un Tu būsi klāt. Vēl uz pusi mazāk, un mēs abi būsim prom...

Cik patīkami ir katru dienu dzirdēt mīļus vārdus. Dzirdēt paldies par to, ka es esmu. Un tieši tāda, kāda es esmu. Katru rītu saņemt jauku novēlējumu skaistai dienai un katru vakaru - saldiem sapņiem. Simtiem reižu dzirdēt cik ļoti mani mīl un cik bezgalīgi ilgojas.
Kā es vispār līdz šim spēju dzīvot eksistēt?

Tik dīvaini turēt rokās "sava" dzīvokļa atslēgas.
Patīkami.
Un kādreiz jau noteikti būs arī patiešām pašiem SAVS.

Vai tiešām esmu tik sarežģīta, ka mani nav iespējams pat kaut tikai mazliet saprast???

Man ir tik labi. Un es zinu, ka būs vēl labāk :)
Jāsāk iepirkt šampanietis.

Manī virmo tāds niknums, ka es mierīgi un bez liekām emocijām varētu iešaut kādam galvā. Vislabāk jau - kādam konkrētam cilvēkam. Ar lielāko sajūsmu. It kā jau tas mani skar tikai pastarpināti, bet dusmas ir par savu tuvāko. Ka viņam dara pāri.
Nesaprotu kur tik stulbi cilvēki vispār rodas un no kurienes viņi dzimst? (šis jautājums bija simtprocentīgi retorisks, tā kā varat neatbildēt)
Bļaģ, ja jau esi palaidis vējā sava mūža lielāko izdevību būt laimīgs, vismaz labi, ka māki nožēlot. Varbūt kādreiz no tevis kaut kas arī sanāks. Varbūt.
Bet vispār - maz ticams.

Oma katru dienu staigā pakaļ un uzmācas - kad tad es braukšot prom (pavisam)? Nu un ko lai saku? Drīz. Neko citu izdomāt nevaru. Tad sākas asaras un čīkstēšana, ka es aizvedīšot viņas mazmazdēliņu prom un viņi visi te nomiršot. Ka no skumjām sajukšot prātā. Ka mana māte vispār palikšot ļauna no pārdzīvojumiem un tā tālāk. Nu bet ko es varu darīt? Vai tiešām viņi domā, ka es te dzīvošu mūžīgi un vispirms sagaidīšu, kad visi nomirst (pfu pfu pfu) un tad?
Man gribas savu dzīvi. Man gribas savu ģimeni.
Tikai nez kāpēc es jūtos par kaut ko vainīga....?
Brīžam veci cilvēki ir vienkārši neizturami. Lielākoties. Gandrīz vienmēr.

Sēdi upē uz laipas un lēnām pīpē..tik silts vakars, tik silta nakts. Upe kā spogulis. Tik sarkanas debesis, kas atspīd ūdenī un liekas, ka arī ūdens ir tās pašas debesis, tikai zem kājām..Migla lēnām ceļas pār upi.
Kaķis šovakar visur seko pa pēdām. Un vardes visu laiku kaut ko stāsta. Kaut kur tālumā ierejas vientuļš suns.
Un es. Vienā naktskrekliņā, basām kājām. Gribas būt vēl tuvāk. Gribas būt tajā visā iekšā. Tu esi daļa no tā. Tu ieelpo tik spirgto gaisu un labsajūtā nopūties. Varētu šeit tā sēdēt mūžīgi. Brīvība.

Es esmu dusmīga.

Tā vien šķiet, ka 42 grādi plusā pie manas mājas ārdurvīm ir izraisījuši ķēdes reakciju. Pēdējās dienas domas par kailumu vien. Un vēlme pārvākties uz kādu hipiju komūnu, kur visi staigā kaili un mīlējas citu priekšā. Pavērot citus un dzīvot to pašiem. Brīvi un nepiespiesti.
Tikai varētu bez narkotikām. Un dalīties ar es nekad negribu. Ar Viņu noteikti ne. Un ar sevi ne tik.

Vai dieniņās, vai dieniņās..cik skaists saulriets, cik skaista migla virs upes. Cik skaista mīlestība, cik skaista dzīve..

Taisu savas dzīves revīziju. Pagātnes. Visas bildes prom, visas dāvanas prom, visas drēbes un mantas, vēstules, mūzikas ieraksti un rotas. Viss prom. Un nav pat ne grūti, nekā. Drīzāk pretēji. Smaids no lūpām nepazūd, jo es zinu, ka tas viss ir beidzies. Jo es zinu, ka tas vairs nenāks atpakaļ nekad un manī ir tāds miers. Manī ir brīvība.
Jāpaspēj pa šīm septiņām dienām :) Lai viss top tīrs un jauns. Un skaists.