Tā sajūta

Manī virmo tāds niknums, ka es mierīgi un bez liekām emocijām varētu iešaut kādam galvā. Vislabāk jau - kādam konkrētam cilvēkam. Ar lielāko sajūsmu. It kā jau tas mani skar tikai pastarpināti, bet dusmas ir par savu tuvāko. Ka viņam dara pāri.
Nesaprotu kur tik stulbi cilvēki vispār rodas un no kurienes viņi dzimst? (šis jautājums bija simtprocentīgi retorisks, tā kā varat neatbildēt)
Bļaģ, ja jau esi palaidis vējā sava mūža lielāko izdevību būt laimīgs, vismaz labi, ka māki nožēlot. Varbūt kādreiz no tevis kaut kas arī sanāks. Varbūt.
Bet vispār - maz ticams.