Tā sajūta

Oma katru dienu staigā pakaļ un uzmācas - kad tad es braukšot prom (pavisam)? Nu un ko lai saku? Drīz. Neko citu izdomāt nevaru. Tad sākas asaras un čīkstēšana, ka es aizvedīšot viņas mazmazdēliņu prom un viņi visi te nomiršot. Ka no skumjām sajukšot prātā. Ka mana māte vispār palikšot ļauna no pārdzīvojumiem un tā tālāk. Nu bet ko es varu darīt? Vai tiešām viņi domā, ka es te dzīvošu mūžīgi un vispirms sagaidīšu, kad visi nomirst (pfu pfu pfu) un tad?
Man gribas savu dzīvi. Man gribas savu ģimeni.
Tikai nez kāpēc es jūtos par kaut ko vainīga....?
Brīžam veci cilvēki ir vienkārši neizturami. Lielākoties. Gandrīz vienmēr.