Tā sajūta

Muļķi mācās no savām kļūdām (ja vispār mācās), gudrie - no citu.
Kārtējais atgādinājums vairāk piedomāt pie tā, ko paši darām, vairāk ieklausīties signālos, kurus mums sūta paša ķermenis un neignorēt tos.
Vispirms Grodums, tagad jau Freimanis.
Bet vēl varēja būt. Un varēja dzīvot.
Lai vieglas smiltis!

Šodien aizdomājos par savām nopietno attiecību bāzēm. Līdzīgi kā beisbolā, kur uz laukuma ir četras bāzes - pirmā, otrā, trešā un mājas bāze.
Katrām attiecībām ir savi mērķi, savi iemesli, kāpēc mēs tās veidojam vai izvēlamies. Pirmā iemīlēšanās, pirmās attiecības, kad mēs izzinām savu ķermeni, tiecamies atklāt savu seksualitāti -  pirmais skūpsts, kopā pavadītā nakts. Nākamajās attiecībās jau vairāk tiecamies pēc kopīgām izklaidēm, atpūtas, kopā pavadītā laika. Trešajās varbūt vairāk vēlamies saņemt atbalstu un plecu uz kura paraudāt. Mīļoto uztveram ne tikai kā partneri, bet arī kā labāko draugu. Un tik ilgi mēs meklējam, līdz nonākam pie pēdējās bāzes - mājas, ģimene, bērni un viss pārējais, kas ar to saistīts.
Ar katrām nākamajām attiecībām, iepriekšējā sasniegtā bāze nekur nepazūd, tikai nāk klāt jauni mērķi, vērtības mainās. Attiecības pāriet jaunā līmenī, jaunā kvalitātē. Tu dzīvo, lai nepieļautu iepriekšējās kļūdas, vairāk izproti otra vajadzības.
Protams, ir cilvēki, kuri visas bāzes sasniedz jau pirmajās attiecībās, bet tas notiek ārkārtīgi reti. Un es domāju, ka tas ir nepareizi. Tas, ko tu neesi vēl atklājis, pārāk vilina, lai varētu nobāzēties jau pie pirmā, ja vien viņš, protams, nav tas īstais cilvēks. Tad gan.

Par mani?
Šķiet esmu tikusi līdz pēdējai bāzei. Kad mīļotais ir viss - partneris, labākais draugs, lielākais atbalsts un plecs uz kura paraudāt.
Un nepazūd ne izklaides, ne savas seksualitātes izzināšana, ne atbalsts.
Plāns par māju, pašiem savu, kas noteikti kādreiz tiks piepildīts.
Plāns par vēl vienu bērniņu, kas var notikt jau visai drīz.
Laiks skrien nemanot.
Pavisam cita kvalitāte.
Pavisam citas jūtas.
Pavisam citas sajūtas.

Un kad esi ticis līdz pēdējai bāzei, liekas, ka dzīve tikai tagad sākas.
Iekšējais dzinulis, kas lika skriet, lika meklēt tālāk, ir apstājies. Visas bāzes ir apskrietas, spēle ir galā. Uzvarēta.
Iekšā ir pilnīgs miers. Vien aiztaisīt acis un just, ka esi dzīvs.

Es neprotu sapņot. Un tieši tāpēc es negribu to darīt. Kad tu sapņo, agri vai vēlu tāpat būs jākrīt. Tā dzīvē vienkārši ir iekārtots. Un ir vienalga, vai tas ir tāds mazs, mazītiņš kritieniņš no pirmā pakāpiena, vai ilgs un nāvējošs, kā no lidmašīnas bez izpletņa, tas vienalga kaut ko sabojā. Gan tavā attieksmē pret apkārtējo lietu kārtību, kas tev likās pareiza, gan iekšējās sajūtās. Kur nu tev tobrīd tas likās esam svarīgi.
Tāpēc es nesapņošu.
Šoreiz es vienkārši dzīvošu. Un paļaušos.

Nav tādu šķēršļu, ko nevar pārvarēt.
Tie tikai vairo prieku par galamērķi.