Tā sajūta

Nekad neticēju, ka par sevi to teikšu, bet...tagad es oficiāli esmu KUNDZE! :)

Manā atskaņotājā pēdējos mēnešus griežas trīs lietas.

Nezūdošais Travis - 12 Memories (2003)


Snow Patrol - Eyes Open (2006)


Un The Cranberries - Everybody Else Is Doing It, So Why Can't We? (1993)


Tiek ieslēgta tikai vakarā pēc astoņiem. Man miega/miera mūzika.
Ak, pietrūkst Toma Grēviņa. Pietrūkst Lielā vakara.

Knuts Skujenieks ir bijis mans mīļākais dzejnieks. Jau kopš pati sevi atceros. Jau kopš nejauši atradu plauktā 90. gadā izdoto dzejoļu krājumu "Sēkla sniegā".
 ...un šodien man gribējās atvērt. Un gribējās lasīt.

1965. GADA 6. MAIJS,
PULKSTEN 7.20, t +2'C

Es liecinu.
Es zinu likumu.
Es solos sacīt tikai patiesību.

Un tā ir patiesība:

Ka labrītam ir līķa aukstas rokas,
Ka upes sapampušām dzīslām mokās,
Ka draudzība ir pārvērtusies rūsā,
Ka zeme rūgst un melniem sviedriem kūsā,
Ka raibā ķēpā noplūk likumība,
Ka liegta kokiem viņu zaļā griba,
Ka dzeloņstieples raud kā bērni pērti,
Ka dzejas vārdi vecu skrandu vērti,
Ka pumpurs nezin vairs, vai plaukt vai pūt,
Ka mirt ir vieglāk nekā dzīvam būt.

Es esmu ļauna. Tā ir mana būtība. Un tas agri vai vēlu laužas uz āru, lai cik dziļi sevī es to nemēģinātu nogrūst. Un es tur neko nevaru darīt.

Šķiet, ka ar katru dienu es kļūstu arvien labāks cilvēks.

Vislabāk nosauļoties var strādājot, tad nu devos lasīt zemenes.
Savādā kārtā, pirmo ogu apēdu tikai tad, kad biju jau vagas vidū un bļoda bija pilna. Tas man laikam tāds netikums - darbs ir darbs un izklaides pēc tam!

p.s. šādā karstumā neko citu, izņemot zemenes, iebarot sev nevaru. Man ir aptuveni pus spainis virtuvē uz galda. Es ceru, ka man šodienai pietiks.

Kāpēc? Tāpēc, ka pasaule jāmeklē sevī. Tā nekad nesatilps mazā kastītē, kur ik rītu ir meklējamas glīti salocītas papīra strēmeles ar jaunākajiem notikumiem politikā, mūzikā, mākslā, vai vienkārši sabiedrības uzpūstās muļķībās.
Man ar to nepietiek. Nepietiek ar pāris skaistos vārdos ietērptiem teikumiem, kurus kāds ir uzrakstījis uz papīra lapas.
Kamēr es pasauli neredzēšu savām pašas acīm, kamēr es to neiepazīšu ar pašas sirdi, es to nespēšu atrast un pieņemt. Nespēju ticēt tam, kas ir rakstīts, ticēt līdz galam. Jo katrs mēs redzam ar savām acīm. Vajag aizbraukt un ieraudzīt. Sajust.
Bieži mēs nedrīkstam līdz galam atklāt citiem to, kāda ir pasaule, par kuru rakstām, kurā dzīvojam. Tad ir jāmelo, citādi tas var aizskart ne tikai kādu indivīdu, bet pat veselu nāciju. Tad kā lai tic?
Kur tad paliek vārda brīvība? Tādas nav un nekad nav bijis. Tā īsti. Tas, ko mēs saucam par „vārda brīvību” ir tikai niecīga aisberga daļiņa. Mums vajadzētu savu mūžu nodzīvot katrā iespējamā pasaules vietā, lai varētu patiesi spriest par to, kas tur notiek.