Tā sajūta

Kāpēc? Tāpēc, ka pasaule jāmeklē sevī. Tā nekad nesatilps mazā kastītē, kur ik rītu ir meklējamas glīti salocītas papīra strēmeles ar jaunākajiem notikumiem politikā, mūzikā, mākslā, vai vienkārši sabiedrības uzpūstās muļķībās.
Man ar to nepietiek. Nepietiek ar pāris skaistos vārdos ietērptiem teikumiem, kurus kāds ir uzrakstījis uz papīra lapas.
Kamēr es pasauli neredzēšu savām pašas acīm, kamēr es to neiepazīšu ar pašas sirdi, es to nespēšu atrast un pieņemt. Nespēju ticēt tam, kas ir rakstīts, ticēt līdz galam. Jo katrs mēs redzam ar savām acīm. Vajag aizbraukt un ieraudzīt. Sajust.
Bieži mēs nedrīkstam līdz galam atklāt citiem to, kāda ir pasaule, par kuru rakstām, kurā dzīvojam. Tad ir jāmelo, citādi tas var aizskart ne tikai kādu indivīdu, bet pat veselu nāciju. Tad kā lai tic?
Kur tad paliek vārda brīvība? Tādas nav un nekad nav bijis. Tā īsti. Tas, ko mēs saucam par „vārda brīvību” ir tikai niecīga aisberga daļiņa. Mums vajadzētu savu mūžu nodzīvot katrā iespējamā pasaules vietā, lai varētu patiesi spriest par to, kas tur notiek.