Tā sajūta

ehz, beidzot visa krāmēšanās, pārvākšanās ir galā. Mēbeles ir saskrūvētas un sakari ar ārpasauli - pieslēgti. Tagad tikai mierā dzīvot un baudīt. Mierā būt.
Tik vien šķiet, ka jo dienas jo laiks skrien ātrāk. Gribas apstādināt. Pirmoreiz mūžā ir tā. Gribas, lai tas nekad nebeidzas.
Ir tik labi.

Neticami, tas ir jau klāt. Pirmo reizi esmu gaidījusi rudeni. Tas būs skaistākais rudens manā mūžā. Pirmais. Viens no.
Jo es zinu, ka tas nāk ar pārmaiņām. Un es gaidu šīs pārmaiņas vairāk, kā jebko citu.
Mana kopābūšana tagad būs pilnīgi citā kvalitātē. Un manas sajūtas - citā kvantitātē.
Jo kvalitāte tām jau ir tagad.

Es esmu laimīga. Es klausos skumjas dziesmas.
Mani vairs neskar tas, par ko iet runa. Mani tas vairs neaizķer.
Es vienkārši baudu mūziku.

....

I don't want to be like you anymore
I don't want to see your face at my door
And I'll never leave like you, that's for sure
I don't want to live like you anymore, anymore, anymore...

Tad, kad tu beidzot esi atradis jēgu sev. Dzīvot. Būt. Un tā patiešām ir dzīvība un brīvība. Tā ir dzīvošana, nevis trula eksistēšana pelnot, patērējot, ceļoties un ejot gulēt. Tad sāk palikt bail mirt.
Nekad jau tā īsti nav bijis bail aiziet. Bet tagad gribas dzīvot mūžīgi.
Mana jēga ir mīlēt. Un dot.

Viss, es dodos. Ja mani vajag, būšu tur, augšā.. :)
Lai Jums burvīgs Jūlijs.

Sākot no rītdienas es Jūs, dārgie, uz brīdi pametīšu. Varbūt uz veselu mēnesi. Varbūt.
Mana vientulība ir beigusies un es pat nezinu vai man gribēsies, vai būs spēka ko rakstīt. Man jau vairs nebūs jāilgojas, man nebūs jāskumst.
Man būs tikai jāguļ svaigi pļautā zālē aizvērtām acīm un jābauda. Jājūt. Bet es apsolu, ka tomēr saņemšos un kaut ko pačukstēšu no savas laimes zemes..un kā tad izskatās Paradīzē :)

Šodien ir kaut kāda īpaša, mīlestības pilna diena. Prieka pārpilna. Šodien liekas viss ir iespējams un labās sajūtas ir ne tikai iekšā, bet virmo gaisā. Liekas, ka tās pat iespējams saskatīt. Šodien pat neapzināti gribas dāvāt citiem savu mīļumu un sirds siltumu. Savādāk pat nav iespējams šo dienu iedomāties. Ģimene un bērni ir dzīves lielākā vērtība un piepildījums. Vismaz man. Un es gribu vēl bērnus, kad es to varēšu un tas būs iespējams. Un es noteikti kādu arī adoptēšu. Es gribu rūpēties un mīlēt. Un ne tikai šodien. Bet vispār.

42 stundas līdz paradīzei.

Cik patīkami, ka otram var pilnībā uzticēties! jēziņ..es jau biju aizmirsusi cik tā ir fantastiska sajūta. Un kāds miers.

Pag..vai tiešām turpmākās 7 dienas būs pēdējās, ko pavadu vientulībā? Pēdējās, kad kādu gaidu un ilgojos? Un es nevienu nakti vairs nebūšu viena un es nevienu vakaru vairs neaizmigšu bez apskāviena un vārdiem "es mīlu tevi". Un neviens rīts neiestāsies bez ikrīta bučas un "labrīt". Neviena diena nebūs vientulībā un neviens brīdis - skumjās pēc kāda.
Tad es gribu pagaidīt. Tad es varu gaidīt un izbaudīt šīs pēdējās 7 dienas, kad esmu viena, kad gaidu, kad ilgojos, kad viss, kas man ir, ir telefons un internets un papīrs, aploksne un marka. Un domas, ka Tu esi tur, bet es te.
Jo pēc tam man to visu vairs nevajadzēs.
Es nespēju noticēt, ka esmu tik ilgi gaidījusi un sagaidījusi. Gadiem. Un nespēju iedomāties, ka Tavā vietā būtu kāds cits. Tikai Tu.

murrr....

..ir skaistākā diena. Par spīti lietum, par spīti aukstumam, par spīti īsajām naktīm, kuras nevar paspēt izdzīvot. Par spīti.