Tā sajūta

ehz, beidzot visa krāmēšanās, pārvākšanās ir galā. Mēbeles ir saskrūvētas un sakari ar ārpasauli - pieslēgti. Tagad tikai mierā dzīvot un baudīt. Mierā būt.
Tik vien šķiet, ka jo dienas jo laiks skrien ātrāk. Gribas apstādināt. Pirmoreiz mūžā ir tā. Gribas, lai tas nekad nebeidzas.
Ir tik labi.

Tā diena tuvojas, kad būs jāiziet pa durvīm un jādodas prom ar visām mantām. Ar visu, kas tev pieder un ir.
Patiesībā, tās ir tikai mazliet vairāk kā tieši 100 stundas.
Pakrūtē viegli kņud. Patīkami. Mazliet skumji.
Skumji atstāt ģimeni, ja tik ilgi esi ar viņu dzīvojis. Bet skumjas ar laiku pāries. Un visu pārņems kopābūšanas prieks.
Atmiņas un nevajadzīgos krāmus atstāšu tepat. Tur man neko no tā visa nevajadzēs. Tur viss būs jauns. No visa, kas man apkārt, līdz pat sajūtām.
Ak.
Es tā visa jau sen ilgojos.

Neticami, tas ir jau klāt. Pirmo reizi esmu gaidījusi rudeni. Tas būs skaistākais rudens manā mūžā. Pirmais. Viens no.
Jo es zinu, ka tas nāk ar pārmaiņām. Un es gaidu šīs pārmaiņas vairāk, kā jebko citu.
Mana kopābūšana tagad būs pilnīgi citā kvalitātē. Un manas sajūtas - citā kvantitātē.
Jo kvalitāte tām jau ir tagad.

Kad esmu Tev blakus, manī iestājas miers. Kā ledlauzis, kas slīd pa aizsalušu okeānu. Nesatricināms. Stabils. Spēcīgs.
Bez Tevis esmu dusmīga, aizkaitināma un nervoza.
Tu esi mana labsajūta. Mans miers.

Vakarnakt, kad es nācu pēc pirts no peldēšanās ezerā, es redzēju krītošu zvaigzni. Pukstenis bija mazliet ap 24.
Pirmā īstā krītošā zvaigzne manā mūžā.
Un es neskaitu tās mazās zvaigznītes, kas zibinās savos zvaigžņu lietos katru gadu... Tāda īsta.

Lūk šāda, nepārspīlējot - apmēram tik pat gara un spilgta. Tikai krita viņa nevis taisni, bet tādā puslokā.



Tās bija augstākais 1 - 2 sekundes kaut kā pavisam brīnišķīga.
Un es ievēlējos vēlēšanos.
Un es jūtu, ka tā piepildās.
Par ātru? Man vienalga. Jo tas ir tieši tas, ko es vēlējos.
Un šī vēlēšanās nebija ne kripatiņu egoistiska, ne kripatiņu par mani.


/...un, ja neskaita manu šo vēlēšanos, Tu esi mana piepildītā vēlēšanās jau ilgi pirms krita visas pasaules zvaigznes.../

Stundas kā dienas. Un dienas kā mēneši.
Mīlestība visas sajūtas pastiprina. Desmit_ un divdesmit_kārtīgi.

Tu esi saaudzis ar mani. Tu esi daļa manis. Tā labākā daļa.
Tu esi ielaidis manī savas saknes kā koks ielaiž saknes zemē.
Un man tas sasodīti patīk.

Tad, kad tu beidzot esi atradis jēgu sev. Dzīvot. Būt. Un tā patiešām ir dzīvība un brīvība. Tā ir dzīvošana, nevis trula eksistēšana pelnot, patērējot, ceļoties un ejot gulēt. Tad sāk palikt bail mirt.
Nekad jau tā īsti nav bijis bail aiziet. Bet tagad gribas dzīvot mūžīgi.
Mana jēga ir mīlēt. Un dot.

Mīlēties atklātā jūrā, kas smaržo pēc vēsuma un ir tik tīri dzidra un salta, ir erotiski uzbudinoši. Un nemaz nesalst. Apkārt ir cilvēki. Un tas pilnīgi neko nenozīmē.

Viss, es dodos. Ja mani vajag, būšu tur, augšā.. :)
Lai Jums burvīgs Jūlijs.

Sākot no rītdienas es Jūs, dārgie, uz brīdi pametīšu. Varbūt uz veselu mēnesi. Varbūt.
Mana vientulība ir beigusies un es pat nezinu vai man gribēsies, vai būs spēka ko rakstīt. Man jau vairs nebūs jāilgojas, man nebūs jāskumst.
Man būs tikai jāguļ svaigi pļautā zālē aizvērtām acīm un jābauda. Jājūt. Bet es apsolu, ka tomēr saņemšos un kaut ko pačukstēšu no savas laimes zemes..un kā tad izskatās Paradīzē :)

Šodien ir kaut kāda īpaša, mīlestības pilna diena. Prieka pārpilna. Šodien liekas viss ir iespējams un labās sajūtas ir ne tikai iekšā, bet virmo gaisā. Liekas, ka tās pat iespējams saskatīt. Šodien pat neapzināti gribas dāvāt citiem savu mīļumu un sirds siltumu. Savādāk pat nav iespējams šo dienu iedomāties. Ģimene un bērni ir dzīves lielākā vērtība un piepildījums. Vismaz man. Un es gribu vēl bērnus, kad es to varēšu un tas būs iespējams. Un es noteikti kādu arī adoptēšu. Es gribu rūpēties un mīlēt. Un ne tikai šodien. Bet vispār.

Mana pēdējā vientulības diena. Jāizbauda no sirds :)
Tāpēc, ka rīt es vairs nezināšu, ko tas vispār nozīmē...

42 stundas līdz paradīzei.

Šodien visu dienu mani nodarbināja viena doma – kāds tad ir „īstais” cilvēks (partneris, otra pusīte, sauciet viņu kā gribiet) un kā viņu pazīt. Kāpēc mēs tādu savā dzīvē vispār satiekam vai nesatiekam, un cik daudziem no mums paspīd šī laime.
Viens no secinājumiem, pie kura nonācu, bija – „īstais” cilvēks noteikti ir tas, ar kuru gribas visu mūžu nodzīvot kopā, pie tam tu to ne tikai vēlies, bet apzinies un zini, ka tas tā arī ir un būs un nekas nevarētu noiet greizi. Tu esi pārliecināts ne tikai par sevi, bet par otru tik pat stipri.
„Īstais” cilvēks pilnīgi noteikti ir tas, kuru tu spēj pieņemt tieši tādu, kāds viņš ir. Itin visā. Pat viņa niķus un stiķus un , jāsaka, ka tieši tie niķi tev patīk un liekas mīļi. Un, lai arī tas otrs cilvēks varbūt tevī kaut ko nespēj pieņemt līdz galam, svarīgi ir lai tu pats to spētu.
Mēs visi savā prātā esam izsapņojuši un uzbūruši savu „ideālo” cilvēku. Kāds viņš varētu būt, kā izskatīties, kā izturēties. Mēs izspēlējam prātā dažādas situācijas, kurās šis tēls kaut ko dara, mēs kaut ko darām kopā, mēs iedomājamies kā viņš rīkotos, ko teiktu. Un, esot kopā ar reālo partneri, mēs bieži gan apzināti, gan neapzināti šos abus tēlus salīdzinām – to, kas ir mums iekšā ar to, kas ir mums blakus dzīvē. Mēs nodomājam „kā es gribētu, lai tu rīkojies tā, lai pasaki man kaut ko citu, lai izturies savādāk”. Tā, kā mēs esam iztēlojušies.
Un tad es iedomājos par sevi. Vai es esmu atradusi savu „īsto” cilvēku? Esmu. Un man pat nebija ilgi jādomā, lai to pateiktu. Un man nebija jāskaita plusiņi un mīnusiņi, lai saprastu, kurš no tiem ir pārsvarā, nebija jāatceras vai jāiedomājas situācijas, lai pateiktu, vai šis cilvēks ir rīkojies tā, kā esmu vēlējusies (neko nesakot), vai savādāk.
Man nebija jāanalizē nekas, jo es vienkārši tā jūtos. Es tā dzīvoju. Un tā esmu kopā ar „savu” cilvēku.
Bieži vien jau katrās attiecībās mums vairāk vai mazāk liekas, ka šis cilvēks mums ir īstais. Katrā ziņā sākumā, noteikti. Tāpēc, ka esam iemīlējušies, mums kopā ar otru ir labi un mēs nespējam iedomāties, ka varētu būt arī savādāk.
Arī man tā likās. Bet, kad es iepazinu savu „īsto”, es sapratu, ko nozīmē mīlēt un ko nozīmē, kad tevi mīl. Sapratu, ka manā prātā uzburtais „ideālais” vīrietis nav nekas, salīdzinājumā ar Viņu.
Es sapratu, ka viss, kas bijis pirms tam, ir bijis smieklīgs nekas. Tīrie sīkumi. Tāda ikdienišķa satikšanās un kopā padzīvošana.
Tagad es zinu, kā tas ir, kad no domas vien par otru, cauri visam ķermenim iziet trīsas. Kā tas ir, kas esi elektrizēts no sajūtām, kā pozitīvi lādēts jons.
Tagad es zinu, ka no pieskāriena var uzmesties zosāda. Kā tas ir, kad no glāstiem tūlīt sajuksi prātā. Viss ir tik spēcīgi, ka brīžam ir grūti to panest. Bet šis stāvoklis līdzinās eiforijai. Pat spēcīgāk.
Tagad es zinu, kā nodot otram savu enerģiju un saņemt pretī to pašu. Kā ir just otru pat ja jūs šķir 200 kilometri, just blakus. Just to, kā tieši šajā brīdī jūtas otrs. Just, ka esat mistiski „savienojušies”, kā divi datori, kas ir saslēgti kopā un neapzināti nodod viens otram savu enerģiju un sajūtas.
Kā tas ir, kad šķiroties kaut uz pāris dienām, sirdi rauj ārā. Ir sajūta, it kā tev būtu norauta viena roka, kāja un puse sirds. Un, tikai esot blakus, tu jūties kā viens nedalīts veselums.
Brīžam pat liekas, ka tagad tu esi dubultā. Ka esi saticis nevis otru cilvēku, bet pats sevi.

Jāiet pasauļoties un apēst milzīga bļoda ar zemenēm. Ņammm :)
Šodien jūtos brīnišķīgi, ir skaista diena. Bet skaistākā no visām būs pirmdiena, jo kādam te sāksies pelnīts atvaļinājums ;) un tā diena tuvojas neticami ātri :)

Kopš pagājis tikai mazliet vairāk kā iepriekšējais mēnesis, ir sajūta, it kā būtu pagājis vismaz gads. Es būtu ar mieru, kaut sajūtas un laiks visu mūžu tā vilktos. Kā saka - laimīgie laiku neskaita. Bet kā tad es zināšu cik ilgi es jau esmu laimīga?
Un man patīk skaitīt. Man patīk izbaudīt katru dienu un minūti. Katru mirkli.

Pag..vai tiešām turpmākās 7 dienas būs pēdējās, ko pavadu vientulībā? Pēdējās, kad kādu gaidu un ilgojos? Un es nevienu nakti vairs nebūšu viena un es nevienu vakaru vairs neaizmigšu bez apskāviena un vārdiem "es mīlu tevi". Un neviens rīts neiestāsies bez ikrīta bučas un "labrīt". Neviena diena nebūs vientulībā un neviens brīdis - skumjās pēc kāda.
Tad es gribu pagaidīt. Tad es varu gaidīt un izbaudīt šīs pēdējās 7 dienas, kad esmu viena, kad gaidu, kad ilgojos, kad viss, kas man ir, ir telefons un internets un papīrs, aploksne un marka. Un domas, ka Tu esi tur, bet es te.
Jo pēc tam man to visu vairs nevajadzēs.
Es nespēju noticēt, ka esmu tik ilgi gaidījusi un sagaidījusi. Gadiem. Un nespēju iedomāties, ka Tavā vietā būtu kāds cits. Tikai Tu.

murrr....

..ir skaistākā diena. Par spīti lietum, par spīti aukstumam, par spīti īsajām naktīm, kuras nevar paspēt izdzīvot. Par spīti.