Tā sajūta

Šodien visu dienu mani nodarbināja viena doma – kāds tad ir „īstais” cilvēks (partneris, otra pusīte, sauciet viņu kā gribiet) un kā viņu pazīt. Kāpēc mēs tādu savā dzīvē vispār satiekam vai nesatiekam, un cik daudziem no mums paspīd šī laime.
Viens no secinājumiem, pie kura nonācu, bija – „īstais” cilvēks noteikti ir tas, ar kuru gribas visu mūžu nodzīvot kopā, pie tam tu to ne tikai vēlies, bet apzinies un zini, ka tas tā arī ir un būs un nekas nevarētu noiet greizi. Tu esi pārliecināts ne tikai par sevi, bet par otru tik pat stipri.
„Īstais” cilvēks pilnīgi noteikti ir tas, kuru tu spēj pieņemt tieši tādu, kāds viņš ir. Itin visā. Pat viņa niķus un stiķus un , jāsaka, ka tieši tie niķi tev patīk un liekas mīļi. Un, lai arī tas otrs cilvēks varbūt tevī kaut ko nespēj pieņemt līdz galam, svarīgi ir lai tu pats to spētu.
Mēs visi savā prātā esam izsapņojuši un uzbūruši savu „ideālo” cilvēku. Kāds viņš varētu būt, kā izskatīties, kā izturēties. Mēs izspēlējam prātā dažādas situācijas, kurās šis tēls kaut ko dara, mēs kaut ko darām kopā, mēs iedomājamies kā viņš rīkotos, ko teiktu. Un, esot kopā ar reālo partneri, mēs bieži gan apzināti, gan neapzināti šos abus tēlus salīdzinām – to, kas ir mums iekšā ar to, kas ir mums blakus dzīvē. Mēs nodomājam „kā es gribētu, lai tu rīkojies tā, lai pasaki man kaut ko citu, lai izturies savādāk”. Tā, kā mēs esam iztēlojušies.
Un tad es iedomājos par sevi. Vai es esmu atradusi savu „īsto” cilvēku? Esmu. Un man pat nebija ilgi jādomā, lai to pateiktu. Un man nebija jāskaita plusiņi un mīnusiņi, lai saprastu, kurš no tiem ir pārsvarā, nebija jāatceras vai jāiedomājas situācijas, lai pateiktu, vai šis cilvēks ir rīkojies tā, kā esmu vēlējusies (neko nesakot), vai savādāk.
Man nebija jāanalizē nekas, jo es vienkārši tā jūtos. Es tā dzīvoju. Un tā esmu kopā ar „savu” cilvēku.
Bieži vien jau katrās attiecībās mums vairāk vai mazāk liekas, ka šis cilvēks mums ir īstais. Katrā ziņā sākumā, noteikti. Tāpēc, ka esam iemīlējušies, mums kopā ar otru ir labi un mēs nespējam iedomāties, ka varētu būt arī savādāk.
Arī man tā likās. Bet, kad es iepazinu savu „īsto”, es sapratu, ko nozīmē mīlēt un ko nozīmē, kad tevi mīl. Sapratu, ka manā prātā uzburtais „ideālais” vīrietis nav nekas, salīdzinājumā ar Viņu.
Es sapratu, ka viss, kas bijis pirms tam, ir bijis smieklīgs nekas. Tīrie sīkumi. Tāda ikdienišķa satikšanās un kopā padzīvošana.
Tagad es zinu, kā tas ir, kad no domas vien par otru, cauri visam ķermenim iziet trīsas. Kā tas ir, kas esi elektrizēts no sajūtām, kā pozitīvi lādēts jons.
Tagad es zinu, ka no pieskāriena var uzmesties zosāda. Kā tas ir, kad no glāstiem tūlīt sajuksi prātā. Viss ir tik spēcīgi, ka brīžam ir grūti to panest. Bet šis stāvoklis līdzinās eiforijai. Pat spēcīgāk.
Tagad es zinu, kā nodot otram savu enerģiju un saņemt pretī to pašu. Kā ir just otru pat ja jūs šķir 200 kilometri, just blakus. Just to, kā tieši šajā brīdī jūtas otrs. Just, ka esat mistiski „savienojušies”, kā divi datori, kas ir saslēgti kopā un neapzināti nodod viens otram savu enerģiju un sajūtas.
Kā tas ir, kad šķiroties kaut uz pāris dienām, sirdi rauj ārā. Ir sajūta, it kā tev būtu norauta viena roka, kāja un puse sirds. Un, tikai esot blakus, tu jūties kā viens nedalīts veselums.
Brīžam pat liekas, ka tagad tu esi dubultā. Ka esi saticis nevis otru cilvēku, bet pats sevi.