Tā sajūta

Šodien aizdomājos par savām nopietno attiecību bāzēm. Līdzīgi kā beisbolā, kur uz laukuma ir četras bāzes - pirmā, otrā, trešā un mājas bāze.
Katrām attiecībām ir savi mērķi, savi iemesli, kāpēc mēs tās veidojam vai izvēlamies. Pirmā iemīlēšanās, pirmās attiecības, kad mēs izzinām savu ķermeni, tiecamies atklāt savu seksualitāti -  pirmais skūpsts, kopā pavadītā nakts. Nākamajās attiecībās jau vairāk tiecamies pēc kopīgām izklaidēm, atpūtas, kopā pavadītā laika. Trešajās varbūt vairāk vēlamies saņemt atbalstu un plecu uz kura paraudāt. Mīļoto uztveram ne tikai kā partneri, bet arī kā labāko draugu. Un tik ilgi mēs meklējam, līdz nonākam pie pēdējās bāzes - mājas, ģimene, bērni un viss pārējais, kas ar to saistīts.
Ar katrām nākamajām attiecībām, iepriekšējā sasniegtā bāze nekur nepazūd, tikai nāk klāt jauni mērķi, vērtības mainās. Attiecības pāriet jaunā līmenī, jaunā kvalitātē. Tu dzīvo, lai nepieļautu iepriekšējās kļūdas, vairāk izproti otra vajadzības.
Protams, ir cilvēki, kuri visas bāzes sasniedz jau pirmajās attiecībās, bet tas notiek ārkārtīgi reti. Un es domāju, ka tas ir nepareizi. Tas, ko tu neesi vēl atklājis, pārāk vilina, lai varētu nobāzēties jau pie pirmā, ja vien viņš, protams, nav tas īstais cilvēks. Tad gan.

Par mani?
Šķiet esmu tikusi līdz pēdējai bāzei. Kad mīļotais ir viss - partneris, labākais draugs, lielākais atbalsts un plecs uz kura paraudāt.
Un nepazūd ne izklaides, ne savas seksualitātes izzināšana, ne atbalsts.
Plāns par māju, pašiem savu, kas noteikti kādreiz tiks piepildīts.
Plāns par vēl vienu bērniņu, kas var notikt jau visai drīz.
Laiks skrien nemanot.
Pavisam cita kvalitāte.
Pavisam citas jūtas.
Pavisam citas sajūtas.

Un kad esi ticis līdz pēdējai bāzei, liekas, ka dzīve tikai tagad sākas.
Iekšējais dzinulis, kas lika skriet, lika meklēt tālāk, ir apstājies. Visas bāzes ir apskrietas, spēle ir galā. Uzvarēta.
Iekšā ir pilnīgs miers. Vien aiztaisīt acis un just, ka esi dzīvs.

Dzīvot un baudīt.
Baudīt un dzīvot.
Baudīt.
Dzīvot.

ehz, beidzot visa krāmēšanās, pārvākšanās ir galā. Mēbeles ir saskrūvētas un sakari ar ārpasauli - pieslēgti. Tagad tikai mierā dzīvot un baudīt. Mierā būt.
Tik vien šķiet, ka jo dienas jo laiks skrien ātrāk. Gribas apstādināt. Pirmoreiz mūžā ir tā. Gribas, lai tas nekad nebeidzas.
Ir tik labi.

Man patīk Liepāja. Visādi citādi ļoti jauka. Bet tie laikapstākļi..grrr

Skaitām stundas..Vēl 24 un Tu būsi klāt. Vēl uz pusi mazāk, un mēs abi būsim prom...

Cik patīkami ir katru dienu dzirdēt mīļus vārdus. Dzirdēt paldies par to, ka es esmu. Un tieši tāda, kāda es esmu. Katru rītu saņemt jauku novēlējumu skaistai dienai un katru vakaru - saldiem sapņiem. Simtiem reižu dzirdēt cik ļoti mani mīl un cik bezgalīgi ilgojas.
Kā es vispār līdz šim spēju dzīvot eksistēt?

Tā diena tuvojas, kad būs jāiziet pa durvīm un jādodas prom ar visām mantām. Ar visu, kas tev pieder un ir.
Patiesībā, tās ir tikai mazliet vairāk kā tieši 100 stundas.
Pakrūtē viegli kņud. Patīkami. Mazliet skumji.
Skumji atstāt ģimeni, ja tik ilgi esi ar viņu dzīvojis. Bet skumjas ar laiku pāries. Un visu pārņems kopābūšanas prieks.
Atmiņas un nevajadzīgos krāmus atstāšu tepat. Tur man neko no tā visa nevajadzēs. Tur viss būs jauns. No visa, kas man apkārt, līdz pat sajūtām.
Ak.
Es tā visa jau sen ilgojos.

Tik dīvaini turēt rokās "sava" dzīvokļa atslēgas.
Patīkami.
Un kādreiz jau noteikti būs arī patiešām pašiem SAVS.

Vai tiešām esmu tik sarežģīta, ka mani nav iespējams pat kaut tikai mazliet saprast???

Es neprotu sapņot. Un tieši tāpēc es negribu to darīt. Kad tu sapņo, agri vai vēlu tāpat būs jākrīt. Tā dzīvē vienkārši ir iekārtots. Un ir vienalga, vai tas ir tāds mazs, mazītiņš kritieniņš no pirmā pakāpiena, vai ilgs un nāvējošs, kā no lidmašīnas bez izpletņa, tas vienalga kaut ko sabojā. Gan tavā attieksmē pret apkārtējo lietu kārtību, kas tev likās pareiza, gan iekšējās sajūtās. Kur nu tev tobrīd tas likās esam svarīgi.
Tāpēc es nesapņošu.
Šoreiz es vienkārši dzīvošu. Un paļaušos.

Nav tādu šķēršļu, ko nevar pārvarēt.
Tie tikai vairo prieku par galamērķi.

Man ir tik labi. Un es zinu, ka būs vēl labāk :)
Jāsāk iepirkt šampanietis.

Pašiem savs miteklis. Jumts. Patvērums. Tikai vēl lielā mantu krāmēšana un vešana. Ak dieniņ.. :)

Lietas virzās uz priekšu. Tas priecē :)

Jauna ģimene ar bērnu vēlas īrēt vienistabu dzīvokli Liepājā. Varbūt Jums ir kādi piedāvājumi?

Ir pagājušas tikai nieka četras stundas, bet sajūta, it kā vismaz četras dienas. Tad tādas tās mīlestības alkas. Ak.

Slikts nav tas, kas ir slikts pats pret sevi, bet gan tas, kurš ir slikts pret citiem, arī labs nav tas, kas ir labs par sevi, bet, kas ir labs citiem. /Aristotelis./

Manī virmo tāds niknums, ka es mierīgi un bez liekām emocijām varētu iešaut kādam galvā. Vislabāk jau - kādam konkrētam cilvēkam. Ar lielāko sajūsmu. It kā jau tas mani skar tikai pastarpināti, bet dusmas ir par savu tuvāko. Ka viņam dara pāri.
Nesaprotu kur tik stulbi cilvēki vispār rodas un no kurienes viņi dzimst? (šis jautājums bija simtprocentīgi retorisks, tā kā varat neatbildēt)
Bļaģ, ja jau esi palaidis vējā sava mūža lielāko izdevību būt laimīgs, vismaz labi, ka māki nožēlot. Varbūt kādreiz no tevis kaut kas arī sanāks. Varbūt.
Bet vispār - maz ticams.