Tā sajūta

Plusā nāk vēl rudens depresija. eh. laikam..

Apsoli man, ka vienmēr atcerēsies: Tu esi drosmīgāks nekā Tu tam tici, un stiprāks nekā izskaties, un gudrāks nekā Tu domā.
/A. A. Milns./

Neticami, tas ir jau klāt. Pirmo reizi esmu gaidījusi rudeni. Tas būs skaistākais rudens manā mūžā. Pirmais. Viens no.
Jo es zinu, ka tas nāk ar pārmaiņām. Un es gaidu šīs pārmaiņas vairāk, kā jebko citu.
Mana kopābūšana tagad būs pilnīgi citā kvalitātē. Un manas sajūtas - citā kvantitātē.
Jo kvalitāte tām jau ir tagad.

Šķiet, ka šodien biju diez gan vieglprātīga pie stūres. Parasti gan man tā negadās, jo savas darbības labi koordinēju, bet ,laikam, nākamreiz jāpērk kāds normālāks saldējums :D
Jo ķēpāšanās ar Karlsonu pie stūres var novest vai nu pie iebraukšanas grāvī vai vienkārši - nobraukšanas no ceļa braucamās daļas.
Pie tam tagad man ir slikti. Acīmredzot, divi tomēr bija par daudz!
Eh.
Ko ar mani dara tas 8. marts?!!

Šokolāde un džins
Šovakar Tu nevari būt man blakus.
Šovakar man labsajūta jāmeklē citur.

Kad esmu Tev blakus, manī iestājas miers. Kā ledlauzis, kas slīd pa aizsalušu okeānu. Nesatricināms. Stabils. Spēcīgs.
Bez Tevis esmu dusmīga, aizkaitināma un nervoza.
Tu esi mana labsajūta. Mans miers.

Manā atskaņotājā pēdējos mēnešus griežas trīs lietas.

Nezūdošais Travis - 12 Memories (2003)


Snow Patrol - Eyes Open (2006)


Un The Cranberries - Everybody Else Is Doing It, So Why Can't We? (1993)


Tiek ieslēgta tikai vakarā pēc astoņiem. Man miega/miera mūzika.
Ak, pietrūkst Toma Grēviņa. Pietrūkst Lielā vakara.

Es vēlos iemācīties novērtēt.

Šodien mani uz Ziedoni velk. Laikam vasara pamazām iet uz beigām.

Es tevi gribu

Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Tā zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat, sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.

Knuts Skujenieks ir bijis mans mīļākais dzejnieks. Jau kopš pati sevi atceros. Jau kopš nejauši atradu plauktā 90. gadā izdoto dzejoļu krājumu "Sēkla sniegā".
 ...un šodien man gribējās atvērt. Un gribējās lasīt.

1965. GADA 6. MAIJS,
PULKSTEN 7.20, t +2'C

Es liecinu.
Es zinu likumu.
Es solos sacīt tikai patiesību.

Un tā ir patiesība:

Ka labrītam ir līķa aukstas rokas,
Ka upes sapampušām dzīslām mokās,
Ka draudzība ir pārvērtusies rūsā,
Ka zeme rūgst un melniem sviedriem kūsā,
Ka raibā ķēpā noplūk likumība,
Ka liegta kokiem viņu zaļā griba,
Ka dzeloņstieples raud kā bērni pērti,
Ka dzejas vārdi vecu skrandu vērti,
Ka pumpurs nezin vairs, vai plaukt vai pūt,
Ka mirt ir vieglāk nekā dzīvam būt.

Es esmu ļauna. Tā ir mana būtība. Un tas agri vai vēlu laužas uz āru, lai cik dziļi sevī es to nemēģinātu nogrūst. Un es tur neko nevaru darīt.

saskumu.

Vakarnakt, kad es nācu pēc pirts no peldēšanās ezerā, es redzēju krītošu zvaigzni. Pukstenis bija mazliet ap 24.
Pirmā īstā krītošā zvaigzne manā mūžā.
Un es neskaitu tās mazās zvaigznītes, kas zibinās savos zvaigžņu lietos katru gadu... Tāda īsta.

Lūk šāda, nepārspīlējot - apmēram tik pat gara un spilgta. Tikai krita viņa nevis taisni, bet tādā puslokā.



Tās bija augstākais 1 - 2 sekundes kaut kā pavisam brīnišķīga.
Un es ievēlējos vēlēšanos.
Un es jūtu, ka tā piepildās.
Par ātru? Man vienalga. Jo tas ir tieši tas, ko es vēlējos.
Un šī vēlēšanās nebija ne kripatiņu egoistiska, ne kripatiņu par mani.


/...un, ja neskaita manu šo vēlēšanos, Tu esi mana piepildītā vēlēšanās jau ilgi pirms krita visas pasaules zvaigznes.../

Dažkārt laikam sanāk tā, ka, lai tu justos noderīgs, ir nemitīgi pašam jāuzprasās. Diez, tas vispār ir normāli?
(lai gan kas vispār IR vai NAV normāli)

Stundas kā dienas. Un dienas kā mēneši.
Mīlestība visas sajūtas pastiprina. Desmit_ un divdesmit_kārtīgi.

Tu esi saaudzis ar mani. Tu esi daļa manis. Tā labākā daļa.
Tu esi ielaidis manī savas saknes kā koks ielaiž saknes zemē.
Un man tas sasodīti patīk.

Esmu iepirkusi tādu paprāvu kaudzīti grāmatu. Sāku atkal aizrauties. Kā agrāk. Ieslīgt starp burtiem, vārdiem un rindkopām...
Turpināšu ar šo -

/Kibernētiski brīnumi, virtuālas upes un kara noziedznieku procesi ka publiska izrāde - par interdolāriem Kiberpilsētā Dienvidi ir dabūjams viss. Agrāk šī pilsēta bija Austrumu pērle, tagad šeit ierodas cilvēki no visas pasaules, lai izklaidētos līdz savu iespēju galējai robežai. Tomēr šīs pilsētas dienas ir skaistas. Kamēr jauna sieviete sāk bīstamus meklējumus, cenšoties noskaidrot sava pazudušā tēva likteni, slepenā komandcentrā ar gēnu tehnikas līdzekļiem audzināta armija gatavojas atbrīvošanas dienai. Kiberpilsētas Dienvidi apmeklētāji pārāk vēlu pamana., ka apspiestie politiskie un saimnieciskie konflikti tuvina katastrofu.../

p.s. Jāsaka, ka tieši Vēja suņa romāni un Dienas grāmatas man visvisļotāk iet pie sirds.

Es esmu laimīga. Es klausos skumjas dziesmas.
Mani vairs neskar tas, par ko iet runa. Mani tas vairs neaizķer.
Es vienkārši baudu mūziku.

....

I don't want to be like you anymore
I don't want to see your face at my door
And I'll never leave like you, that's for sure
I don't want to live like you anymore, anymore, anymore...

Šodien man ir tāda pati sajūta kā jaunībā, kad es kāpu autobusā ar glīti sapakotām mantām, drēbēm, ar visām savām pekelēm un laidu dzīvē. Jei, tā ir tik fantastiska sajūta!