vakardienas [userpic]

I like you, but- could you be someone else, please

January 15th, 2016 (09:11 am)

Labi, tagad es esmu dusmīga un izbesījusies. Nē, es negribu būt mīļa! Es gribu būt tieši tik dauzonīga un lecīga, kāda es tagad esmu. Un jā, es jau pirms tam esmu mēģinājusi ielocīties mīļo un jauko cilvēku kastē. Patiesību sakot, es visus skolas gadus mēģināju būt jauka un mierīga. Un arī ne maz ne tik sen es tiku kritizēta par šo savu rakstura šķautni. Un es tiešām mēģināju būt kaut kas cits. Un es tiešām jutos nepareiza. Defektīva. Es visu laiku jūtos defektīva, pie kam par pavisam nepareizām lietām. "Esi mīļa pret mani!" Nē, es negribu! Es tā šobrīd nejūtos! Es gribu lekties un apmainīties dzēlībām visa vakara garumā! Es gribu izaicināt un tapt izaicināta.
Es tiešām ceru, ka es kādreiz satikšu kādu, kam patīk izpausties šādā pašā veidā. Kaut vai tikai tāpēc, lai saprastu, kas tieši tur ir tik briesmīgs un nogurdinošs, ka cilvēki izjūt vajadzību lūgt man būt kaut kam citam.
Es zinu, ka šis ir patētiski, bet tas man nedod miera jau kopš vakarvakara, un man ļoti vajag to vismaz uzrakstīt, dabūt ārā no sistēmas. Arrrgh, tas viss jau ir tik ļoti bijis, ka es esmu dusmīga. Nevis aizvainota, nevis sāpināta, bet dusmīga.
Šis, tas ir es, liek domāt par tiem patversmes suņiem, par kuriem raksta, ka nav piemēroti ģimenēm ar bērniem vai veciem cilvēkiem...

Comments

Posted by: cukursēne ([info]saccharomyces)
Posted at: January 15th, 2016, 09:53 am

es saprotu, kā pilnīgi jebkas var būt nogurdinošs, ja tas ir visu laiku unnav atbilstošs ērtākajam mode of functioning

un tāpat arī man liekas normāli, ka ir brīži, kad cilvēks var lūgt otram konkrētā situācijā izturēties kādā citā veidā - piemēram, ikdienā ironiskam lūgt, lai pažēlo, kad ir bēdīgi, vai arī ikdienā rāmi piekāpīgam, lai pastrīdas pretī, kad vajag izkašķēties ar kādu, visas cilvēciskās attiecības jau tomēr ir nedaudz pieslīpēšanās spēle, tas nenozīmē uzreiz kļūt par citu cilvēku - ja netiek sagaidīts, ka citādā,ne pamata/ērtākā uzvedība kļūst par vienīgo. Tev pašai taču arī noteikti ir brīži, kad gribas nevis dzelt, bet maigi un mierīgi, ne?

tas ir, tl;dr variantā - man šķiet, ka ir plašs spektrs izvēļu pa vidu starp kļūšanu par citu cilvēku un vienmēr darīšanu pēc sava

Posted by: vakardienas ([info]vakardiena)
Posted at: January 15th, 2016, 10:14 am

Es Tev pilnīgi noteikti piekrītu, par to, ka dažādas "rakstura dīvainības" mēdz būt kaitinošas. Un pieslīpēšanās ir ceļš uz saskaņu. Un es varu savākties, es varu nelekties, ja cilvēkam nav noskaņojuma, bet ja nu jau regulāri ir jādzird- vai Tu lūdzu nevarētu būt jauka?! Tad fuck it! Šāda tipa komunikācija ir ļoti liela manas identitātes daļa un ja tu jau sākumā jūties nekomfortabli, tad pavisam noteikti labāk nekļūs. Un šis ir mans sāpīgais punkts, jo es tik ļoti esmu centusies pielāgoties citu izpratnei par to, kā cilvēkiem būtu savstarpēji jākomunicē, centusies iederētieties, pieklusināt sevi, bet tas nekad īsti nav strādājis. Es to ļoti uztveru kā- Tu neesi laba/pareiza tāda, kāda esi. Un es jau tā pat regulāri tā jūtos, man tiešām liekas, ka man nevajag vēl kādu, kurš man norāda kā man pareizāk būt sev. Bet tā, protams, ir mana problēma manā galvā.

Posted by: cukursēne ([info]saccharomyces)
Posted at: January 15th, 2016, 11:36 am

jā, ja tas notiek regulāri, tad skaidrs, ka varbūt vienkārši nederēs. bet tas noteikti nenozīmē, ka neesi laba, kāda esi, vai ka otrs tāds nav - vienkārši, ka nav līdz galam saderīgi uzvedības modeļi

murr, veiksmi

Posted by: cukursēne ([info]saccharomyces)
Posted at: January 15th, 2016, 05:43 pm

bet vispār es par šo te tā metos komentēt, jo man arī tas "vajag pielāgoties un būt tādai, kā no manis gaida" impulss ir ļoti izteikts un cenšos ar to cīnīties un visu laiku sev atgādināt brene brown rakstīto par saiknes veidošanu un to, kā izliekoties citādi esam zaudētāji abos gadījumos (jo cilvēkam vai nu patīk maska, vai, vēl sliktāk, nepatīk, tātad nav izdevies to uzbūvēt pietiekami atbilstošu, woe is me), kamēr autentiskums kā mērķis atmaksājas vienmēr, jo pat tad, ja cilvēks nenovērtē/viņam nepatīk, esi sasniedzis mērķi un bijis patiess, savukārt, ja patīk, tad vispār fantastika, real bonding going on and such.
bet tas balanss, kur mēs vienkārši pielāgojamies un kur kļūstam jau nepatiesi, kur ir tā robeža, es, piemēram, nezinu, vai es to zinu

Posted by: vakardienas ([info]vakardiena)
Posted at: January 18th, 2016, 09:54 am

Heh, katram savs. Es atkal nevaru atrast vidējo aritmētisko starp savu "autentiskumu" un just being a selfish bitch. Un robežu es noteikti nezinu.

Posted by: cukursēne ([info]saccharomyces)
Posted at: March 10th, 2016, 12:00 pm

(starp citu, par šo ierakstu ļoti atcerējos, lasot emotional labour tekstu )

6 Read Comments reply