Es Tev pilnīgi noteikti piekrītu, par to, ka dažādas "rakstura dīvainības" mēdz būt kaitinošas. Un pieslīpēšanās ir ceļš uz saskaņu. Un es varu savākties, es varu nelekties, ja cilvēkam nav noskaņojuma, bet ja nu jau regulāri ir jādzird- vai Tu lūdzu nevarētu būt jauka?! Tad fuck it! Šāda tipa komunikācija ir ļoti liela manas identitātes daļa un ja tu jau sākumā jūties nekomfortabli, tad pavisam noteikti labāk nekļūs. Un šis ir mans sāpīgais punkts, jo es tik ļoti esmu centusies pielāgoties citu izpratnei par to, kā cilvēkiem būtu savstarpēji jākomunicē, centusies iederētieties, pieklusināt sevi, bet tas nekad īsti nav strādājis. Es to ļoti uztveru kā- Tu neesi laba/pareiza tāda, kāda esi. Un es jau tā pat regulāri tā jūtos, man tiešām liekas, ka man nevajag vēl kādu, kurš man norāda kā man pareizāk būt sev. Bet tā, protams, ir mana problēma manā galvā.