I like you, but- could you be someone else, please

Labi, tagad es esmu dusmīga un izbesījusies. Nē, es negribu būt mīļa! Es gribu būt tieši tik dauzonīga un lecīga, kāda es tagad esmu. Un jā, es jau pirms tam esmu mēģinājusi ielocīties mīļo un jauko cilvēku kastē. Patiesību sakot, es visus skolas gadus mēģināju būt jauka un mierīga. Un arī ne maz ne tik sen es tiku kritizēta par šo savu rakstura šķautni. Un es tiešām mēģināju būt kaut kas cits. Un es tiešām jutos nepareiza. Defektīva. Es visu laiku jūtos defektīva, pie kam par pavisam nepareizām lietām. "Esi mīļa pret mani!" Nē, es negribu! Es tā šobrīd nejūtos! Es gribu lekties un apmainīties dzēlībām visa vakara garumā! Es gribu izaicināt un tapt izaicināta.
Es tiešām ceru, ka es kādreiz satikšu kādu, kam patīk izpausties šādā pašā veidā. Kaut vai tikai tāpēc, lai saprastu, kas tieši tur ir tik briesmīgs un nogurdinošs, ka cilvēki izjūt vajadzību lūgt man būt kaut kam citam.
Es zinu, ka šis ir patētiski, bet tas man nedod miera jau kopš vakarvakara, un man ļoti vajag to vismaz uzrakstīt, dabūt ārā no sistēmas. Arrrgh, tas viss jau ir tik ļoti bijis, ka es esmu dusmīga. Nevis aizvainota, nevis sāpināta, bet dusmīga.
Šis, tas ir es, liek domāt par tiem patversmes suņiem, par kuriem raksta, ka nav piemēroti ģimenēm ar bērniem vai veciem cilvēkiem...