| 119 |
[17. Sep 2017|18:58] |
|
rudens tomēr ir smieklīgs: tikai septembra vidus, bet nevienam atkal nav naudas, velosipēdi lūst, alkohols līst, sliktās domas un sajūtas lien no prāta laukā ātri un smirdīgi kā svaigi pļauta gārsa. pats arī plānoju nākamnedēļ kafijas vietā lietot stresu. |
|
|
| 118 |
[15. Sep 2017|00:32] |
kāpēc latvieši fakin nevar uzrakstīt kaut ko tik krutu kā perfektā teikuma nāve? :( jāķeras tagad pie virsnieku sievām un kļūst žēl i sevis i 20. gadsimta sērijas, no kuras gan tikpat kā neko neesmu izlasījis, tikai lielākos popšus, bet ar tie netur līdzi.
in other news: radio runājot bez pohām pat jūtos tīri komfortabli un spēju novērst neveiklus klusumus, dusmojos, ka pārceltas jāņa lekcijas akadēmijā un man nav laika tās apmeklēt. visus darbu galus savilkt kopā traki: brīžiem sanāk labi, bet brīžiem es padodos un dienu pavadu mājās ēdot čipšus vai vakaru bārā. tas ir mans stulbais aizsargmehānisms izstāties, kad liekas, ka ir par daudz vai baisi, nevis mēģināt pavilkt. viena septembra tradīcija gan nemainās - rūpīgi saplānot visus kultūras pasākumus, lamāties, ka to ir tik daudz un tad beigās visus palaist garām. |
|
|
| 117 |
[20. Aug 2017|20:33] |
|
viena no manām mīļākajām sajūtām ir pēc ahujena pārguriena un daudz kājās stāvot pavadīta laika ieiet dušā, tīram atlaisties gultā un just kā samocītās, sapampušās pēdās virmo siltums |
|
|
| 116 |
[18. Aug 2017|14:20] |
manī ir visādas lietas, bet varbūt nemaz nav, jo es nezinu, kas tās par lietām, bet man šķiet, ka tās tur tomēr varētu būt, tāpēc es par tām turpinu domāt, bet es taču nevaru domāt par to, kā nav, jo tā nav, tātad manī ir visādas lietas, kuras tur ir uzradušās, jo es par tām domāju, bet ir bezjēdzīgi tās mēģināt iekārtot sevī ērtāk vai aptaustīt, jo caur ādu pat kaulus īsti nevar aptaustīt, tātad man ir jāpārtrauc par tām domāt un tās pazudīs, jo tur uzradās tikai manas domāšanas rezultātā, bet ir arī otrs variants, kas būtu izdomāt tās no sevis ārā, es tikai vēl nezinu, kā tas notiek.
es to gribētu saukt par saliktu nekārtotu teikumu. |
|
|
| 114 |
[14. Aug 2017|11:35] |
|
šovasar esmu ļoti bieži atgriezies rīgā. aizbraukšanas es pat tā īsti nepiefiksēju, tās šķiet tik dabiskas, bet atgriešanās vienmēr pavada nogurums un sakāpināta uzmanība pret lieko, jo uztvere laikam pieradusi pie mazāka kairinājumu daudzuma. piemēram, viena tante šorīt pie stokmana divām savām draudzenēm stāstīja - lasījusi ievā, ka līdz 5. septembrim būšot divi aptumsumi un astrologs ir rakstījis, ka viskaut kas nelāgs var gadīties. es ceru, ka negadīsies. viņai arī ļoti nepatika āboltiņa. liepājā sapratu, ka diez vai man jebkad būs normālas attiecības ar tēvu, bet mani tas īsti nesāpina. vai vismaz tā man liekas. karosta gan ir ļoti laba vieta. varētu tur kādreiz dzīvot. |
|
|
| 112 |
[1. Aug 2017|11:03] |
|
pagaidām atvaļinājums - 1/10. puskurls, ar temperatūru un tik lielām galvas sāpēm kā vēl nekad dzīvē vārtos pa gultu un skatos stulbus youtube video. rīt eju pie lora un ceru, ka viņš izskalos kaut kādus tur kanālus un man paliks labāk. stulbi dzīves lēmumi. |
|
|
| 111 |
[19. Jul 2017|12:48] |
|
"plūdlīnijas" ir labs vārds. |
|
|
| 110 |
[19. Jul 2017|00:02] |
|
mēdzu uztraukties par to, ka dzīvi sajūtu klusinātāk nekā agrāk. esmu drošs, ka citu emocijas ir asākas, izsauc spēcīgāku fizisku reakciju vai mentālus stāvokļus. nezinu, kāpēc esmu tāds kropls padevies. man liekas, ka es agrāk nepratu tikt galā ar emocijām, tāpēc apzināti tās slāpēju, tagad, kad gribu atpakaļ, nezinu, kur meklēt. visintensīvāk esmu izjutis tādas emocijas (sajūtas?), kā kaunu, bailes, nomāktību, dusmas - smagumu sevī. lielākā tā daļa jau sen izvējojusi, un tam jābūt uz labu, bet, lūk, iedomājies: esmu cilvēks, kurā smagums ir nevis iekšā, bet piesiets pie kājas, kā multenēs ieslodzītajiem svaru bumbas. ejot uz priekšu, es varu to sev lēni vilkt aiz muguras. bet es varu arī brīdi stāvēt mierā un tad ar švunku aizgrūst lodi tā, ka tā parauj līdzi mani pašu. un tad apdauzīts un nelaimīgs es esmu nolidojis lielāku gabalu nekā tas lēnais vilcējs. nē, es nedomāju, ka gribu atpakaļ savu smagumu, es neesmu tajā iemīlējies. bet es gribu iemīlēties iekš kaut kamā, kādā. gribu intensitāti un piedzīvojumus, gribu propelleri sev uz muguras, gribu notikumus, gribu spert sev pa pakaļu, gribu gribēt, gribu negarlaikoties. es jūtu, kā slīkstu apātijā lēni, bet neapšaubāmi kā bitumena piliens tiecas pret zemi. es nezinu, kāpēc numurēju savus ierakstus. varbūt tas uztur ilūziju par kaut kādu virzību. par mērķtiecību runāt būtu ambiciozi. |
|
|
| 109 |
[5. Jul 2017|16:13] |
man nogurums ir tāda kā eksistenciāla kategorija. pirmo reizi es to sajutu pamatskolā. vecāki man toreiz pārmeta, ka manā vecumā cilvēks nemaz nevar justies noguris. bet es biju. es gandrīz vienmēr jūtos noguris. es ļoti daudz domāju par savu nogurumu. un nogurumu vispār. arī jūtos par to vainīgs, jo man šķiet, ka citi cilvēki nejūtas noguruši un arī man nav objektīva pamata tā justies.
es ar nogurumu nedomāju konkrētu fizisku vai garīgu, emocionālu stāvokli, jo tad tā būtu sajūta, kurai varētu atrast sākumu, beigas un cēloni. arī tādu nogurumu es pazīstu, bet tas lielākoties ir patīkamais labi padarīta darba nogurums. mans nogurums ir fona troksnis, kas rodas apzinoties visu, ko es nevaru paspēt izdarīt, vai nevaru paspēt izdarīt gana labi. visas atbildības pret sevi, citiem, savām interesēm un iesāktām lietām. tāda sajūta, ka no manis ik brīdi nākotnē iestīgo vilšanās, un nogurumu baro apziņa, ka darāmā ne brīdi nekļūst mazāk. es nogurumu sajūtu kā barjeru, kas man traucē veidot intensīvu un tīru saskari ar ārpasauli. to varbūt var saukt arī par nemieru.
tas tā, domājot par to, ka es nesaprotu, kas ir de minimis, ka mācīšos vadīt (un cerams vadīšu) radio raidījumu, ka uz pohām būs jāraksta festivāla dienasgrāmata, ka jāsakārto intervija, jāuzraksta recenzija, jāmācās dāņu valoda un jāatrod tulkojamā grāmata, jāsaprot kā un kam pārvirzīt divus gadus veca projekta naudu, kā nenogalināt garšvielas uz loga un ciešāk iedraudzēties ar cilvēkiem, kā iztīrīt paklāju, izvēlēties pareizo telefona tarifu plānu, kur atrast jaunas kurpes un somu, kad ņemt atvaļinājumu un tā tālāk un tā joprojām. viss forši, ja. |
|
|
| 108 |
[13. Jun 2017|23:10] |
|
nesen izdotai grāmatai taisījām reklāmas viģikus ar bērniem, kas stāsta, kāda grāmata viņi būtu, - ja viņi būtu grāmata. viena meitenīte stāstīja, ka viņa gribētu būt grāmata par īpašo meiteni. īsti labi paskaidrot to, kāda būtu īpašā meitene, viņa nevarēja. bet es atceros to sajūtu no bērnības - vēlmi būt īpašam. ļoti gudram. ļoti skaistam. talantīgam. ar burvju spējām. vai kādu drausmīgu, retu slimību. viss bija vienlīdz iekārojams. tāda vēlme būt svarīgam citiem. varbūt visiem. bet nevis vienkārši būt slavenam, tas man jau tolaik šķita banāli. vienīgais, kas slavā mani saistīja, bija uzmanība, ko man varētu sniegt slaveni cilvēki. bet katrā ziņā es ļoti skaidri zināju to sajūtu, ko gribu sasniegt. un tā sajūta nav zudusi. tikai idejas par to, kā pie tādas varētu tikt, kļuvušas vēl nekonkrētākas. liekas, ka no nesasniedzamā punkta, kurā šo sajūtu varētu iegūt, esmu tikai attālinājies. sūdīgākais ir tas, ka man ir aizdomas - to sajūtu nepalīdz sasniegt citi cilvēki. viņi drīzāk ir kā saldējums, ko tu ēd karstā vasaras dienā, domājot, ka tas palīdzēs atvēsināties. paliek tikai lipīgas rokas un sajūta, ka esi netīrs. tie tādi globālas nozīmes nieki, domājot par to, kādēļ nespēju justies labi. mamma teica - tītars arī domā uz sūdu čupas sēdēdams. ceru, ka viņam veicas labāk. |
|
|
| 107 |
[13. Jun 2017|21:00] |
|
24. oktobrī man ir biļete uz niku keivu varšavā, 25. oktobrī uz the national amsterdamā. nezinu par ko es domāju. naudiski, praktiski un vēl tajā veselīgas mūzikas ziņā. |
|
|
| 106 |
[29. Maijs 2017|23:34] |
|
skatoties, kā kaķe katru dienu vairākkārt cenšas izspraukties caur veco, dubulto koka logu labirintu, lai tiktu pie svaiga gaisa, es domāju par sīsifu. es ceru, ka viņa ir laimīga. es ceru, ka arī es esmu laimīgs spraucoties caur eksāmenu labirintu. |
|
|
| 105 |
[29. Maijs 2017|20:25] |
|
visiem vienmēr stāstu, ka man iet labi. tā jau arī ir. tikai mani atkal ir panācis nogurums. vienmēr meklēju tam ārējus cēloņus - sesija, vai istabu aizēno koki un nav saules. daudz darba, vientuļi, vai kas cits. bet varbūt, ka es vienkārši negribu atzīt, ka nogurums dzīvo manī un, ja to nepieskata, sāk izplesties. nu, līdzīgi kā kiviča aforismā "cilvēki vienkārši piedzimst vai nu priecīgi, vai bēdīgi". mums tagad uz virtuves palodzes ir arī jehoviešu bukletiņš/ceļvedis laimīgai ģimenes dzīvei. aizšķīru kiviča grāmatu līdz beigām: laikam kādā nenosakāmi senā brīdī esam bijuši tik piedzērušies/edgy/bez papīra, ka esam tur pierakstījuši delisnack pasūtījumu. kopā septiņas porcijas. rīt semiotikas eksāmens, uz galda dziest kafija un negulēta nakts. vakar taisīju suši. |
|
|
| 103 |
[27. Maijs 2017|16:42] |
|
man vienmēr ir kauns. arī tagad, kad es to rakstu. |
|
|
| 102 |
[20. Maijs 2017|00:16] |
besī, ka cilvēki, kam ir lielāka pieredze un zināšanas kādā jomā, vairās tajā uzņemties iniciatīvu un pieņemt lēmumus. tad to nākas darīt man, rēķinoties ar to, ka ir liela iespēja, ka viss noies pa pieskari. un, ja kaut kas arī noiet greizi, tad tā ir mana vaina, jo esmu pieņēmis stulbu lēmumu. štrunts par to, ka kāds blakus varēja pateikt, kā būtu labāk.
cenšos uztvert to kā treniņu un mācīties iniciatīvu. ar to man ir problēmas. jāiegaumē, ka uz ļautiņiem paļauties nevar. |
|
|
| 101 |
[18. Maijs 2017|12:45] |
ir daudz jocīgu lietu, kas man liek justies labi. viena no tām ir apziņa, ka man pieder trash džinsa jaka.
šodien skraidu pa pilsētu, sūtu e-pastus, zvanu, rakstu neatelsies. tieku galā. bet kārojas dienu ar bezsirdsapziņas pārmetumu atelpu (proti, tādu, kurā neatpūšos uz nedarītu darbu rēķina). pat tikšanās (to ir maz) ar draugiem pēdējā laikā uztveru kaut kā izkropļoti - uzmācīga nepieciešamība kopā pavadīt laiku, runāt, būt priecīgam, iedzert. respektīvi, produktīvi pavadīt tikšanos. tas laikam tādēļ, ka šīs izklaides ir iespiestas darbu jūklī un tās tieši tā arī uztveru - kā paveicamus darbus. vēl kārojas kaut ko palasīt. lasīt nevis tā, lai to analizētu, aprakstītu, pārstrādātu, bet lasīt vienkārši tāpat.
pēdējā laikā ļoti labi esmu iemācījies būt viens un nejusties slikti. gribēju rakstīt, ka turu savu vientulību grožos, bet nupat izgāzu trešdaļu alus pudeles pār kompi un darba galdu. diez vai es kaut ko esmu spējīgs turēt grožos. par kursa darbu (pēdējā brīža haltūru) dabūju devītnieku. smieklīgi. tikko sapratu, ka mēneša beigās apritēs gads šajā darbavietā. nekad vienā vietā neesmu nostrādājis tik ilgi. kaut kā jāatrod laiks sakārtot dzejoļus muzeju naktij un iespēt svētdien uzrakstīt sakrājušos tekstu parādus. apmēram tā arī šaudās manas domas un ikdiena - bez struktūras. |
|
|
| 98 |
[28. Apr 2017|09:49] |
viena skumja un otra pēcdarba un mazāk skumja ļautiņa sarakste:
l: Negribi iziet ārā
Es tikko no operas
a: nē. man ciemiņš brauc. atvedīs alu. man ir sajūta, ka man ļoti vajag to alu šobrīd.
l: Poētiski
Labi, lai labs ciems
a: kas gan būtu mūsu dzīves bez poēzijas, operas un citām aukstajām mākslām?
ciems kā ciems. lai tik alus labs.
l: Nieks vien
Noslīcis gliemezis
a: tāds puteklītis visuma renstelē
l: Duļķi pāri okeānam
a: matu kumšķis kanalizācijas caurulē
l: Slieka pārkosta uz pusēm pavasara ziedonī
Slengs nepiemērotākajā brīdī
a: putna sūds uz tikko notīrīta loga
l: Tukša kajīte kas elpo seno dienu putekļu ēnas
Narciss bez atspulga
a: tukšs maks
:(
l: Siekalas mutē
Aizmirsta ūdens pudelīte
a: kaķa izkasītas smiltis uz koridora grīdas
tā vieta aiz gultas, kur tu nevari iztīrīt
l: Brīdis, kad sanāk piečurāt bikses
a: vai slikti izvārīti rīsi
pārvārīta ola
l: Kad vienīgos komplimentus tev pasaka dzērumā
Mīlestība no pirmā acu skata divu aklu cilvēku starpà
a: kurpes striķis, kas pārtrūkst, kad tu kavē darbu
l: Zobs kurš nolūzt mirklī kad tev vēl nav 25
a: pirmais un neglītākais no selfijiem
l: Mirklis, kad tu tikko izmazgā grīdu un priecājies par paveikto darbu, un tomēr, izgāz grīdas spaini
a: tomāts, ko tu pārnes mājās no veikala un tikai tad pamani, ka iepuvis
l: Asaras kuras nāk bet nenāk
Nopīpēta plauša
Salāti ar pāràk maz sāli
a: zilums uz rokas, kuru tu neatceries
l: Novītusi roze
a: tas solis ko tu pasper uz kāpnēm, kad ir beigušies pakāpieni
l: Mirklis, kad tu ej ar lepni paceltu galvu un pakrīti
a: džemperis, kurš saraujas un vairs neder pēc pirmās mazgāšanas reizes
l: Brīdis, kad tu apsēdies uz poda vāka un to salauz
a: benčiks, kuru tu netrāpi miskastē
l: Kad tev nepietiek naudas roltonam
a: kafija, kam pielej vecu pienu
l: Kad tev aptrūkstas ko rakstīt
a: kad tu netrāpi uz pareizā burta un tevi nesaprot
l: Vai pārprot
Kad ceriņi nezied
Kad nezied jasmīni un kastaņi
Kad nekā nav
a: tad, kad tu zvani, bet nepaceļ klausuli
tu esi svešā pilsētā un ļoti vajag pačurāt
l: kad ir viss, bet nkas nepatīk
Tad, kad tu pacel tam, kam nekad negribētu celt, jo cilvēks nomainījis ne
Nr
a: tad, kad ir šitā - 😞
l: Andrej
Bus labi
<3
Keeep ur head, and beer up |
|
|
| 96 |
[23. Apr 2017|12:45] |
|
man lēni pielec acīmredzamas lietas. piemēram, kenga un rū - kangaroo, čevits - chew it. šodien sapratu, ka linards tauns - town. dzeru antibiotikas, veseļojos, dusmojos uz sevi par laika nosišanu un kursa darba nerakstīšanu. |
|
|
| 95 |
[22. Apr 2017|14:34] |
|
svārstos starp spiedīgu nepieciešamību rakstīt kursa darbu, kārtot mantas pārvācienam, lasīt bolderājā nopirkto taunu un saliņu, vai vienkārši pavadīt dienu internetā. analīžu rezultātus solīja pēcpusdienā - biju aizmirsis, cik finansiāli neizdevīgi ir slimot. prieks par janas laligabu. |
|
|
| 94 |
[21. Apr 2017|17:09] |
|
nē, man neklājas labi - īstenībā es domāju, ka man ir cūciņas. |
|
|