| 110 |
19. Jul 2017|00:02 |
|
mēdzu uztraukties par to, ka dzīvi sajūtu klusinātāk nekā agrāk. esmu drošs, ka citu emocijas ir asākas, izsauc spēcīgāku fizisku reakciju vai mentālus stāvokļus. nezinu, kāpēc esmu tāds kropls padevies. man liekas, ka es agrāk nepratu tikt galā ar emocijām, tāpēc apzināti tās slāpēju, tagad, kad gribu atpakaļ, nezinu, kur meklēt. visintensīvāk esmu izjutis tādas emocijas (sajūtas?), kā kaunu, bailes, nomāktību, dusmas - smagumu sevī. lielākā tā daļa jau sen izvējojusi, un tam jābūt uz labu, bet, lūk, iedomājies: esmu cilvēks, kurā smagums ir nevis iekšā, bet piesiets pie kājas, kā multenēs ieslodzītajiem svaru bumbas. ejot uz priekšu, es varu to sev lēni vilkt aiz muguras. bet es varu arī brīdi stāvēt mierā un tad ar švunku aizgrūst lodi tā, ka tā parauj līdzi mani pašu. un tad apdauzīts un nelaimīgs es esmu nolidojis lielāku gabalu nekā tas lēnais vilcējs. nē, es nedomāju, ka gribu atpakaļ savu smagumu, es neesmu tajā iemīlējies. bet es gribu iemīlēties iekš kaut kamā, kādā. gribu intensitāti un piedzīvojumus, gribu propelleri sev uz muguras, gribu notikumus, gribu spert sev pa pakaļu, gribu gribēt, gribu negarlaikoties. es jūtu, kā slīkstu apātijā lēni, bet neapšaubāmi kā bitumena piliens tiecas pret zemi. es nezinu, kāpēc numurēju savus ierakstus. varbūt tas uztur ilūziju par kaut kādu virzību. par mērķtiecību runāt būtu ambiciozi. |
|