| 108 |
[13. Jun 2017|23:10] |
|
nesen izdotai grāmatai taisījām reklāmas viģikus ar bērniem, kas stāsta, kāda grāmata viņi būtu, - ja viņi būtu grāmata. viena meitenīte stāstīja, ka viņa gribētu būt grāmata par īpašo meiteni. īsti labi paskaidrot to, kāda būtu īpašā meitene, viņa nevarēja. bet es atceros to sajūtu no bērnības - vēlmi būt īpašam. ļoti gudram. ļoti skaistam. talantīgam. ar burvju spējām. vai kādu drausmīgu, retu slimību. viss bija vienlīdz iekārojams. tāda vēlme būt svarīgam citiem. varbūt visiem. bet nevis vienkārši būt slavenam, tas man jau tolaik šķita banāli. vienīgais, kas slavā mani saistīja, bija uzmanība, ko man varētu sniegt slaveni cilvēki. bet katrā ziņā es ļoti skaidri zināju to sajūtu, ko gribu sasniegt. un tā sajūta nav zudusi. tikai idejas par to, kā pie tādas varētu tikt, kļuvušas vēl nekonkrētākas. liekas, ka no nesasniedzamā punkta, kurā šo sajūtu varētu iegūt, esmu tikai attālinājies. sūdīgākais ir tas, ka man ir aizdomas - to sajūtu nepalīdz sasniegt citi cilvēki. viņi drīzāk ir kā saldējums, ko tu ēd karstā vasaras dienā, domājot, ka tas palīdzēs atvēsināties. paliek tikai lipīgas rokas un sajūta, ka esi netīrs. tie tādi globālas nozīmes nieki, domājot par to, kādēļ nespēju justies labi. mamma teica - tītars arī domā uz sūdu čupas sēdēdams. ceru, ka viņam veicas labāk. |
|
|
| Comments: |
tu zini, ka es zinu, par ko tu runā.
man ik pa brīdim vēl atgriežas tā vēlme pēc drausmīgas, retas slimības vai vismaz smagas traumas, jo tas ir vienkāršākais veids, kā kļūt īpašam. tev nav jāiegulda darbs, lai izcīnītu vietu zem saules ("saule" šajā gadījumā ir to cilvēku uzmanība, no kuriem tu to visvairāk vēlies saņemt), tu tāds vienkārši kļūsti, nu, jo tevi nobrauc automašīna, piemēram. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}