ceriņi - 109 [entries|archive|friends|userinfo]
vairsneat ceriņi

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

109 [5. Jul 2017|16:13]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
man nogurums ir tāda kā eksistenciāla kategorija. pirmo reizi es to sajutu pamatskolā. vecāki man toreiz pārmeta, ka manā vecumā cilvēks nemaz nevar justies noguris. bet es biju. es gandrīz vienmēr jūtos noguris. es ļoti daudz domāju par savu nogurumu. un nogurumu vispār. arī jūtos par to vainīgs, jo man šķiet, ka citi cilvēki nejūtas noguruši un arī man nav objektīva pamata tā justies.
es ar nogurumu nedomāju konkrētu fizisku vai garīgu, emocionālu stāvokli, jo tad tā būtu sajūta, kurai varētu atrast sākumu, beigas un cēloni. arī tādu nogurumu es pazīstu, bet tas lielākoties ir patīkamais labi padarīta darba nogurums. mans nogurums ir fona troksnis, kas rodas apzinoties visu, ko es nevaru paspēt izdarīt, vai nevaru paspēt izdarīt gana labi. visas atbildības pret sevi, citiem, savām interesēm un iesāktām lietām. tāda sajūta, ka no manis ik brīdi nākotnē iestīgo vilšanās, un nogurumu baro apziņa, ka darāmā ne brīdi nekļūst mazāk. es nogurumu sajūtu kā barjeru, kas man traucē veidot intensīvu un tīru saskari ar ārpasauli. to varbūt var saukt arī par nemieru.

tas tā, domājot par to, ka es nesaprotu, kas ir de minimis, ka mācīšos vadīt (un cerams vadīšu) radio raidījumu, ka uz pohām būs jāraksta festivāla dienasgrāmata, ka jāsakārto intervija, jāuzraksta recenzija, jāmācās dāņu valoda un jāatrod tulkojamā grāmata, jāsaprot kā un kam pārvirzīt divus gadus veca projekta naudu, kā nenogalināt garšvielas uz loga un ciešāk iedraudzēties ar cilvēkiem, kā iztīrīt paklāju, izvēlēties pareizo telefona tarifu plānu, kur atrast jaunas kurpes un somu, kad ņemt atvaļinājumu un tā tālāk un tā joprojām. viss forši, ja.
Linkir doma

Comments:
From:[info]homebound
Date:10. Jūlijs 2017 - 21:27
(Link)
Nāku pie šī ieraksta atpakaļ atkal un atkal. Precīzi un skaisti par to nogurumu.