· L'étranger

Pildspalva ieklausās viļņos, kuri, aiz stikla durvīm, nemitīgi daudzina jūras lūgsnas. Tās nekad neatkārtojas, tāpat kā piekrastes dzīvības glezna. Te paisums piebārsta to ar mūžības noslīpētiem akmeņiem, te bēgums aizskalo dzeltenās liedaga smiltis jūrā. Atkailinās klintis un jūras vārti paveras uz nelielu salu, uz kuras, ietīts šīs nakts mitrajā miglā, peldās „Janvrina tornis”, kurš savu nosaukumu ieguvis pateicoties Filipam Janvrinam, jūras kapteinim, kurš atgriezās uz salu 1721. Gadā no Francijas. Viņam un komandai netika atļauts piestāt krastā, jo ļaudis baidijās no tā, ka viņi ir atveduši mēri. Dzīvojot uz šīs saliņas viņš saslima un nomira, bet uztraukušies varas vīri neatļāva viņa ķermeni nogādāt un apglabāt uz Džersijas salas. Viņš tika apglabāts turpat uz nelielās klinšu saliņas – Ile au Guerdain, pretim savai dzimšanas vietai un mājām.
Ārpus laiks. Džērsija, Portelet Bay – naktīs un austākā, un lietainākā laikā - mierīgā pludmale. Šeit esmu piestājis palīdzēt kafejnīcas darbos un iekopt šo pasakaino teritoriju. Jūra pie kājām gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Šīs kafejnīcas ēka kā kuģis, kurš burā caur gadalaikiem. Paisums un bēgums šai vietā ir otrs lielākais pasaulē, vairāk par divpadsmit metriem, ir interesanti vērot kā augstāk krastā neaiznestie galdi, dejo pa pludmali, kad fonā skan Dabas klasiskā mūzika. Tās pārmaiņas, kad jūra atnāk un aiziet, nekur neatnākot un neaizejot. Kad staigā gar klintīm, kuras vēl pirms pāris stundām bija apskalotas ar sāļo ūdeni, saproti jeb Daba parāda, cik mazi mēs esam, un drīz atkal ūdeņi tuvojas un turpina šo Visuma spēli, šo Dieva izpausmes mirkli.
Nodarbinu savu prātu darbos, ļaujot tam brīvi būt spēlē ar ego, ar idejām; ar ideju par brīvību un pasauli tajā. Iekšēji to novērojot, izdzīvojot un apzinoties. Notveru ideju - radu, izdzīvoju un palaižu Visuma vējos. Mirstu, lai piedzimtu cits – jaunā mirklī. Un es esmu brīvība, ne ideja. Esmu bez „es”, klusums, ko neatskaņot. Enerģija, kuru neizklāstīt, to var sajust.
Krastmalā uz klintīm stalti izslējusies priede šūpo šūpoles, apkārtējos kokos apmetušies divi kovārņi, kuri ķērc ik reizi, kad kāds ielaužas to teritorijā. Naktīs sikspārņi zibsnīj gar ciematu pustukšo spuldzīšu domām līdz tos sāc jaukt ar krītošām lapām. Tuvojas rudens. Par to arī vēsta vēja aromāti, kuros šonakt var sajust to, ka tuvojas vētra. Viļņi sitas pret krastmalas, tukšuma sagrauztajām klintīm, un it kā grūž šo salu atpakaļ uz Francijas krastiem, no kuras tā atdalījusies pirms pāris mirkļiem, kuri cilvēces uztverē aizņēmuši tūkstošiem gadu. Biju ar laivu aizbraucis līdz vietai, kur kādreiz beidzās Eiropas zemes masīvs. Tai vietā, starp divām krasām klinšu skalām, medīja mamutus, kurus dzina pāri visai Eiropai uz šo vietu, te tie krita lejā un turpat tos vēlāk pārstrādāja mūsu senseni senču senči. Pētnieki atrada kaulus, instrumentus un tagad pieeja šai vietai ir iežogota.
Nu jau zibeņi zibsnīj un tumši mākoņi slinki apskauj šo nelielo salu Lamanša šaurumā. Nepārtraukti zibens zibšņi, bet pērkonu nedzird. Klusums iekšpus vētras.
Salas izmēri ir deviņas reiz trīspadsmit jūdzes, ko pēc pāris nedēļām sāc sajust pat nezinot. Dienas laikā to var apbraukt ar velosipēdu. Tāda virspusēja informācija par šo vietu, atkal tikai idejas, mans skatījums. Iespējams, ka pārrakstīšu šīs rindas no papīra lapas jau atrodoties Francijā vai jau dzimtenē. Bet, tomēr, kā jau visur uz šīs brīnišķīgās planētas – šobrīd šīs ir manas mājas. Un līdzjūtība ar ironiskiem smiekliem sveicina tos ļaudis, kuru apziņā ir ideja par to, ka kaut kas no šīs Dabas viņiem var piederēt un viņi var piekarināt birku „Privātīpašums”. Mums, tiem, kuri sarunājas un saplūst ar šo zemi – mums, ikvienam nepiederot pieder viss. Un satiekot „privātīpašniekus” pietiek ar skatienu un bieži vien viņi to uzreiz saprot.
Fokusējos uz Dabu. Nakts maģiju nomaina jaundzimis rīts, kā nejauši radies smaids, kad domas atkal aizķeras aiz viļņiem un sabrūk piekrastes skavās. Šīs neizjaucamās mūžības ārpus laika glāsti, kur klusuma pelēkā miglā saplūst neiekurinātu ugunskuru atspugli, neizstaigātu taku atziņu stāsti. Tikmēr citi Marokas plastelīna dūmi kaltē elpojošas asaras, prieka asaras. Drīzumā jādodas ceļā uz Franciju, jāšķērso ūdeņi un jāapskauj Božolē vīnogu pakalni, šogad vīnogu raža esot ražena un sāksies augusta beigās.
Un, lūdzu, lai vēji, savās virpuļu sarunās, aizrunā uz dzimteni bagāta nabaga, ar smiltīm piebērto, mutes ermoņiku, spožā meldiņa notis - sveicienus jaunām dzīvībām un cerību ikvienam, kurš meklē. Lai apzināts vājprāts tiek pareizi saprasts, skaidrā prātā.

31. augusts 2014. gads

atkal priekšā iespējamais;
ceļš ar ideju, bez plāna.
kā metāls, kas pārtapis viļņus šķeļošā liellaivā.
es peldu līdzās laikam,
bet bez tā..
pacietīgs un samierinājies,
cenšos atvērt kādas vēl neizprotamas zināšanas sirdī,
sadzirdēt Dvēselē -
Būt - ne vien sarunās.

Ceļš uz Francijas dienvidiem,
mēs kā gājputni ķeram vasaru..
Lai vēl neilgu mūžības brīdi,
lūgtu Saulei pieskarties mūsu grēcinieku sajūtām.
un sildīt.
mēs vēlamies palikt nevainīgi savos grēkos.
kā brālis, kas audzē spārnus, kas lūzīs ceļā kristībās.
mēs vienmēr, mēs - Dvēseles brāļi.
Gaismas ceļa ceļinieki.
Ne vienmēr pareizi savos vārdos un darbos,
bet vienmēr patiesi ar apziņu ceļā uz mājām;
mēs katrs savādāks,
bet vienoti ceļa putekļu elpā.

Tās laimes analīzes takas, dzīve simbolos.
Iespējamā, ieplānotā rītdienā
vai atsvaidzinātā pagātnē,
bet, kur tad paliek mirklis,
šis mirklis.
Brīdis, kurš ir mūžīgs.

Kur putnu dziesmas un lapās čukstošais vējš -
Ir vienots ar strauta čalām un mūsu elpu,
Tam visam nav jāsaplūst, jāsapūst vai jāsaplīst.
Viss jau ir viens.

Mēs esam gan viļņi, gan Jūra.
Gan okeāns.
Gan vējš, kurš burās burās.
Gan sirdpuksti ķermeņa laivā.

Klusums, kurš ir skanīgs.
Smiekli, kas neatšķiras no asarām.
Iekša tukšuma ārā.

Vai tā Mīlestība, kas sasaista ar pasauli,
ar cilvēkiem, ar Zemi
ir vairs tikai garām skrejoša piekrišana,
garām peldošos dzejnieku vārdos?

Es esmu kalps.
Gaismas ceļa bagātais ubags.
Par katru ieelpoto izelpu, esmu pateicīgs Dievam.
šo Dvēseli un ceļus, kurus šajā dzīvē soļot,
arī domas, kuras domāt –
es nododu Tev.

Ceļā uz mājām, ceļā uz brīvību, ceļā pie Mūžības.
Atskan atbalss, jo apzinoties ir apziņa jāapzin.

Dodos uz Pirenejiem.
dod man spēkus soļot šīs takas,
iemin tās tīros soļos.
Dod spēkus un pilini savu apziņu manā;
Un arī mana brāļa Ioāna sirdī.
Dod viņam iespēju atsiet saprāta ilūziju mezglus.
Lai katrs Saules stars dod spēkus viņam,
Un man.
Ikkatrai Dvēselei, ko tā apspīd un uztur pie dzīvības.
Dod spēkus un veselību brālim Nono
un vadi viņu ceļā pie sevis.
Atbrīvo no politeisma važām, kas izkliedējot miglu,
Aizsedz spogulī atspulgu.

Dod veselību un spēku katram, ikvienam;
Un piedod man par šīm ubaga lūgšanām, kas izteiktas biklos vārdos,
Kas saauguši neveiklos teikumos.

Sniedz dzīves prieka un Gaismā kvēlošu apziņu -
Manam Tēvam,
Mātei,
Māsai,
Brāļiem,
Un visiem pasaules ceļmalu kaimiņiem.
Sargā Omīti, sniedz tai veselību,
Lai varam viņu priecēt ar Mīlestību;
Neaizmirstot vārdus, ka Mīlam.
Mīlam caur Tevi.

Ļauj mūžīgi augt Visuma dārzos -
Vectēva atstātajiem labiem darbiem,
Krustmātes Mīlestībai un apņēmībai;
Skolotāju sniegtajām zināšanām.
Visiem, jo neviens nav aizmirsts, rakstot šo
Lai enerģija pāršalc ikvienu.
Vien vārdi ir gandrīz vai lieki, tajos neizteikt tieši.
Es zinu Tu dzirdi.

Sniedz manam skrejošajam prātam vairāk atelpas Tavā apziņā.
Vadi mani savu kalpu!
Un piedod man
par neziņā noklaiņotajiem gadiem,
Piedod par ņirgāšanos vārdos un lamāšanos domās.
Piedod par hinduisma izraisītajām kļūdām savienojumā.
Es zinu, ka mums ir jābaidās no Tevis.
Un zinu, kā ir jābaidās.
Tas nav, kā bailes no mednieka mežā bēgošai stirnai;
Tās nav, kā bailes, ka vētrā apgāzīsies kuģis.
Bet bailes nodot Tevi, kas radījis šo Zemi, Visumu , mūs –
Visu.
Bailes nodot un aizmirst Tevi, kas bija pirms bija pirms.

"Письмo сoлдaтa"

http://failiem.lv/down.php?i=xkxvuxj&n=pismo_soldata_nik_martynov.mp3

..дaвным - дaвнo написанная песня..и так как мозаика этой песни начала складываться после прочтения ..древнего дневника моего Деда скажем так - Моей любимой Бабушке от него...и всем добрым людям.

Visapkārt jūra, jūra vien..
nē, tomēr, aiz rīta viļņojošās miglas, saskatāmi Francijas krasti.
Ik pa brīdim metāla putni ar propelleru troksni ieskrāpē debesīs degvielas rētas..
Bezmērķīgais vējš izsvilpo krastmalu klintīs iecirstās pateicības, kamēr Saule sasilda atdzisušos peldķermeņus.
Kopumā, kā jau katra vieta uz šīs brīnišķīgās planētas arī šīs Kanālu, ne Kanāriju, salas ir ar savu interesantu garšvielu.
Pidītas ar nomierinošās, bet bīstamās jūras glāstiem.
..basām kājām rāpjoties pa asajām klintīm, nonāku līdz baltai bākai, kas, pacēlusies virs jūras, mirkšķina kuģiem ceļa signālus.
Šeit, starp jūru un vēju, klintīm un bāku - iegrimstu dabīgā, sāļā un, noteikti svētā ūdens vannā.
Nogrimst arī domas, nogrimst tukšumā..
Bez steigas, tādas pašas "bezsteigas", kādā šobrīd viens no manas Dvēseles brāļiem iet savu ceļu, tikai Daugavas krastā.
Ceļš ir tukšums, bet bezgalības un Gaismas pilns.
Kā māla trauks, kurā ūdeni vai pienu uzglabājam tieši tukšumā.
Kā ēkas no betona vai koka, bet dzīvojam tieši tukšumā. Kā tukšuma tukšie citāti.
Ārpuslaika kapsula, ar daudz un dažādiem notikumiem.
Viss rit kā tam ir jārit. Atvainojos par brīžiem izaudzētajiem spriedelējumiem..kā blakusefekts, kā pārpalikumi
no iepriekšējām realitātēm, vēl ik pa brīdim izpraucas, kā kļūda savienojumā, traucējumi sakaros. ..Izravēsim.
Pakoju domas vārdos, dziesmās. Dziedu. Ierakstam, kā senāk - lentēs, ierakstam arī digitāli. Pa kumosam.
Cilvēki, to brīvības un sarunas. Saprāta lauskas, čīkst, sagrābtas drupatu kaudzītēs.
Telefonsarunas un senu klaidoņu tikšanās starp ceļa akmeņiem.
Aiz karavāna loga ausis spicē bailīgs trusis, koka zarā meža meldiņu bubina savvaļas balodis;
Spīd saule.
Skrejot uz jūru, rindas čalo līkumotais strauts. Fonā tiek izdziedāti svētie raksti.
Vakarpusē skrēju pa viļņiem (ar baltu, ātru motorlaivu) gar maģiskajiem Džērsijas krastiem, kuru klintīs nesteidzīgi rāpās alpīnisti.
Viss ir tik mierīgs un bez steigas, jūtams, ka tuvojas rudens, to čukst vēja brāzmas un elpo dabas aromāti.
"Skora konchitsya leto, bolshe nadezhd netu..no my sjadem v Trolejbus kotoryj idet na Vostok"
Che!

Kvēl uguns,
pāri pār izslāpušām upēm

slīd pāri..
pār atspulgiem viļņos

skrāpē krastmalas un atgriežas tur,
kur vārdi pārtop miglā,
un atskan atbalss
mūžības kalna pakājē;
kaļ pārmaiņu sakaltušās pasakas,

sapņu saplīsušās ēnas,
stumj ratus
stumj ratu saimnieks vai kalps?
stumj pats, lai nepakluptu zem rata.
ripo kā neapstādināms rats;

kā klaiņojoša Dvēsele pasaules ķermenī,
kā īstenības vēji, zelta apreibinošajā ilūzijā, kas
izplūst, tur, kur upe satiekas ar jūru.
Kā pēdas, kas, kā Stabburadzes viļņi, klusas miņas čukst.

...Es modos atkal, kā izkaltis klintī.
Stāvēju starp tuneli, ēkām un prātu;
Atgriezos acīs,
Pilnmēness naktī, nudien,
kā bruģi iekalta ēna, kas
Lietainā klusībā gadsimtu miņas min.

Saule, Saule!
Nosvīduši soļi grimst Tavos ceļu spoguļos, kuros
Virmo balti gubu mākoņi;
Kā akvareļkrāsas uz pasaku audekla.
Kā vārdos plūstošas otas.
Vējā klejo ceļmallapu dziesmas.
Cita sākuma ausmā -
Trinkšķ ģitāra.
Un Tora galotnes pakājē,
Dvēsele pasauli min.

08/02/2014
Mundrs rīts; Tonizēts šķīstošajā kafijā.
Sliekšņa atvadu kūstošais sniegs.. Roberts, varenais skrējējs a.k.a Indiānis šķībā aste, arī ir agri pamodies un ar asti šūpojot "Ardievas", pavada līdz tilta uzbērumam. Un tad, raitā riksī dodas atpakaļ uz salmos siltināto būdu.
Vakar vakarā vienā mirklī vīdēja skumjas, bet ceļš ir ceļš - viens, bet katram savs. Tas Tevi vienmēr sagaidīs, pavadīs un būs līdzās. Tas raksta rindas, tad, kad pats to vēl neapzinies. Tas sniedz izvēli un mēdz to atņemt, sajaucot prātu tas atsijā takas, bet saglabā draudzību. Tas iekšienē sauc: "Dziedi tā, it kā pasaule lūzt."
..Es slīdēju kā atspulgs pa zemes ledus spoguli, kur viss sācis kust un naktī piesalstot ir kļuvis nedrošā soļu loterijā, kur lozēs - kritiens. ..Daugava virspusē klusē, zem ledus straume skalina pavasari, es tikmēr soļoju pār gaismekļos iemidzināto tiltu, un jūtu, kā aiz miglas klosteris sauc: "Ar Dievu", bet tas neskan, kā mūžīgas atvadas, drīzāk kā vēlējums soļot pa šo ceļu. "Neļauj man Tevi aizmirst..", atbalso atspulgs upē. Krustpils uzsmaida ar pagaisušo caurvēju, kurš ierasts viesis "šajā krastā". Vai "otrā krastā" katram krastam cits krasts.
Stacijā, kurā kavējas vilciens smidzina lietus un pārvēršoties pārslās drūp uz bruģētā spoguļa.
...Lidosta "Rīga", rindā iepazinos ar Josifu, jūrnieks dzīves rietā, esot daudz ceļojis - būs interesants sarunu biedrs. (vēlāk kāpjot metāla putnā pazudām pa citām laika telpām.) Lidmašīnā visiem rezervētas vietas, bet ļaudīm tieksme sastāties rindā un steigties, tikt ātrāk, kaut gan man liekas, ka tomēr nolaidīsimies vienā laikā.
..un iekšā lidojošajā mašīnā. "Laiks peldēt citā okeānā, ar mākoņu aisbergiem. Sašķeltais vējš nokavējot aizsvilpo līdz pat zemei.
Zemmākoņu Eiropa pārlidota. Plīvojam virs salas.
Sveicināta Skotija.
Bezmaksas pasažieris vilcienā uz Glāsgovu, uz jautājumu:
-"Where is your ticket?", tādā pat neziņā nokrata plecus. - "So, you need a ticket."
- "No, im in that kinda situation, where I dont need a ticket."
- "How do you mean it?", šoreiz neziņu nodiriģē rokas, "in Glasgow gates are closed.."
Konduktors kā konduktors, bez dusmām. Glāsgovā jau doma bija melot, ka pazaudēju biļeti, bet tūlīt, aiz viena indivīda biļetes vārtiem, izpraucos cauri. Smejos mājot konduktoriem, tie nosmīn vienaldzīgus smīnus.
Akcents te viņiem cits, protams, arī ieražas. Tagad iemiegu, lūkojoties uz brīnišķīgo pakalnu ainavu;
kā zemes kardiogramma, sirdspuksti starp ūdeņiem.

10/02 - 11/02/2014
Diena, kā pa horizontu perspektīvā uzzīmēta Saule. Patīkams dzestrums, kas ļauj slīdēt pa skotu pilsētas trotuāru, kā pa senām brīvības cīnītāju asarām. Ielas ieskautas aromātu mutulī, kas kairina nāsis. Saule cērt ceļus starp ēkām, un spraucas acīs caur arhitektu izjūtām un domu labirintiem. Kā atzīmēts kādā reliģijas anketā, pilsētu debesīs atzīmē katedrāles krusts. Pielavās dienas vidus, kur, savilcies piekrastes vējus, atbalss tunelis improvizē viļņus bongo skaņās.
Cits rīts - vējš neganti plosās, skalojot seju mākoņu sviedros un ļaujot pieņemt visu tā, kā ir. Katrs gadalaiks, katri laikapstākļi ir lieliski, apsējoši domas. Šobrīd esmu šajā teikumu istabā un arī reālā telpā – Skotijā, un arī izlasītā domās, gandrīz vai mūžībā. Iekšēji tāda brīvības pienākuma sajūta, aiz tās seko zemapziņā apraktas vēlmes, kuras ir jāizrok, lai augtu īstenība. Nepamet sajūta, ka nekad neesmu viens.
Šovakar jūra mani uzrunāja, apskāva, izšūpoja, spēlēja Dvēselē, aicināja. Silti līgoja kā ugunskurs krāsojošs klinšu robus. Kā dabas Mātes mīlestībai, es pieskāros jūrai..Nē, jūra aizskāra mani un ar vienu skatienu aizskaloja visas bailes un ilūziju maldugunis dzēsa. Ar sāļu ūdeni skārās rētām, bet tās nesūrstēja, tā ieskaloja Dvēselē Gaismu. Kas īsti ir sāpes, neveiksmes un spēks? ..es neko sev neatbildot, turpināju atkārtot lūgsnas, un ar visu savu trauslo būtību , stingri izspēlēt viļņus uz bongo.
..Tā, kā klusi sveču vakaru čuksti bez vārdiem, skan pasaules mīlestība, kā: "Esi sveicināts mājās, vienmēr, kad apmaldies, ieklausies vējā, ar acīm izrunā zvaigznes; seko Saulei un esi gaidīts vienmēr šajos mežos, likteņupēs un ceļmalās, starp klintīm un krastmalās, Tev vienmēr vieta būs. Tur, kur aizsākas ceļš uz mājām. Tur, kur aizsākas viss.” Dzelmes melodijas sarunās ar jūru kā enerģijas lādiņš mūžībai.

Rīts. Jūra izdomā mani un sitot ar viļņiem pa krasta aizsargakmeņiem kā pa bongo, ietērpj, dzelteni baltā, Saules apmetnī.
Atskan pilnmēness naktī un atbalso sirdsbalss un
Dvēseles, Visaugstākā brīvības gara, blandoņu ansambļa dziesmas.
Piekrastes tunelis, saskrāpēts smiltīs ar caurvēja balsi.
Svilpo mūsu pasaku drupatas krastā.
Šai dienā cilvēkam vārds ir kalendārā izdomāts, kur jūklī jūtas vijas no cita gada.
Meitenes vārdā. Daugavas krastu bērni gaismekļu virpulī.
Skatienu tikšanās un laternu glāsti.
Izdomātā pasaulē un izdomāts tajā arī es. Slidens un rupjš kā piedzēries slieksnis.
Skumst lūpas, aromāti kūst.
Jūk rindas ar ģitāru..
Tātad. Kādreiz.. Varbūt...

Paliekam starp vēju un bruģētām klintīm.
Rakstam un turam ratus rakstura grožos.
Griez, lai rats griežas uz apli.
Sapīsim atmiņas grozos, lai laiks aug tām cauri.
Ārda šuves starp atklāsmju vārdiem.
Tos spārda kājas, rada lauskas, birdina acīs -
Rāda sirdij.

skan notīs..

-Pagalam pagalmu pasaku pastaigas.
Nav tādas ziemas un nav tādas vasaras.
Un parkā padomju parkets jau plīst.
Plīst vasaras pastaigas notīs.
Tā pretīga pievilcība. Pamfleti plīv.-
Apturiet ratu.

Neskumsti, es Tevi redzēju sapnī.
Arī vietu, kur nāk no horizonta iezīmētās pēdas,
Kas ar nākamo paisuma sāli klusībā sarec.
Sejas smīn, kurām sāp.
Kā zvejas tīkli, kas sapin dzelmi kā melodiju -
Bez līnijām, bez pauzēm.
Bez tukšuma mīmikas skandina notis:

"Vai mīlestība ir joks?"

Balss atbilēs. Ne mēs.

..Kā jutekļu stepē, kā kaislību taigā;
Kā meklējot trimdu, kur slāpes rada slāpes,
Kas slīkst slāpstot slāpēs.

Dzimst nakts.

Bet, vienmēr...
Lai pieder kaut viss -
ir dīvaina sajūta, vai ne?
Tur,
apkārtnē pie sirds.

Pa pukst, pulksteņa, tek notekcaurulēm
Iztek izkusis laiks.
To sapilda skatienu noteku renes
Un aprij nopūtu "Lai!"

Te tek pagalmu robežu gadi,
Kur atradām grēkus, neatrodot vainu.
Acis starp dēļiem - caurumo sētas.

Es sapratu vārdus, rakstot rindas par Tevi, tēvs.

Tad radi Tu, tā kā tava snaudošā pasaka,
Izplēstā nodaļa.
Un rādi rindas, kur raud tava tā tintē tītā,
Tā tava, plīstošā lappuse.

Jo rozes aug vīstot,
Kalst virs skapja, snieg plauktos.
Grāmatās dzīst.
Salkani aklām izelpu alkām,
Vārdu atskaņu, putekļu akās skan, ka:
"Katrai lapai tiks šeit dzimt,
Kā katram ziedam - mirklis mirt.
Krist..Un zemi klāt savās rotās.
Kā vējam zemi nest kā rokās.
Kā no koka radās sēkla
Vai sēkla radīja koku sev?"

Tad radi Tu, tā kā tava snaudošā pasaka,
Izplēstā nodaļa.
Un rādi rindas, kur raud tava tā tintē tītā,
Tā tava, plīstošā lappuse.

dziesma šī..

Dziesma šī, Tu sarakstīta lietū.
Tevi klausās, kad aizkari ciet un
Gaisma dziest,
Un svece ir iedegta.
Un skumji vējā sliedes tek,

Tās tek tos vilcienus projām pavadot..
Visur laikrāži, kas pretim mums skrien.
Mēs esam tādi paši, tik gudrāki šķiet;
Daram to pašu, tik vecums liekas.

Tā kā bezmaksas pasažieri, sapņu busā.
Auto straumē, auto taurē.

Ievainots atspulgs un sejas mākoņos;
Mātes lakatos un tēvi nosirmo.
Un bērnus, nu mazbērnos rod.

Mīlestība, kā dzejniekam pusnaktī doma
Kad sniegots pavasaris zied parka soliņos.
Skūpsti..
Un nepildīti solījumi.

Bēgušie aktieri, izrādēs pa dienām.
Un šis teātris top arvien lielāks.

Tik skatlogu mīmika - tas plastmasas cilvēks.
Radīts, lai tēlotu un melot nespēj..

Tam nav sirds - to nevajag žēlot.
Nav tam sirds!
To neievainot,
Kad gadi noietie, tiks sēru vainagos vīti.
Tie ceļi noveco un baltās rozes vīst.

Lietus naktīs.

Bet takas gan top stinrākas.
Tur vientuļš dzejnieks raksta redzēto
Izjustās rindās.

Un Tavā logā, kas atkal
Asaro miglā.
Dziest svece kā dziesma tā..

Dziesma tā, kas sarakstīta lietū,
Kuru klausās, kad aizkari ciet,
Un gaisma dziest un,
Svece ir iedegta.
Un skumji vējā sliedes tek.

Atstājot vien Dvēselēm mūziku,
Kas pārklāj pagalmu namus.
Tu slēdzot ārā, uzsmaidi sev.
Tas ir viss, ko man vajag.

Un vēl Tev,

Dziesma šī, kas sarakstīta lietū,
Kuru klausās, kad aizkari ciet, un
Gaisma dziest un svece ir iedegta.
Un skumji vējā sliedes tek,
Tās tek tos vilcienus projām pavadot..

Uz peroniem vien atstājot,

Dziesmu šo, kas sarakstīta lietū.
Viņu klausās, kad aizkari ciet un,
Gaisma dziest. Un svece ir iedegta.
Un skumji vējā sliedes tek...

***
С утра, перед тем как взошло Солнце,
Я открыл двери новому дню
И наблюдал, как, по - тихоньку, за горами загорается горизонт..

Вид, всю свою жизнь я ждал завтрашний день
И спал как в утреннем тумане..

Но, я рождаюсь здесь и заново!
Ибо во мне нету места для зла.
Я верю - Любовь есть!
Улыбнись и, да будет Свет!

Скажи, ли в каменном бреду этой ночи, мне умереть?
Либо утром божественной смертью родится?

(Осень. 2013. Франция)

* * *
Aiz bērna drūpošās ēnas -
Mirkļi, kas izvēlē krīt;
Ceļš - tavs vienīgais draugs, tas sauc!
Viņš mūžam Tavs kalps.
Dzīve jādzied ar sirdi, visiem spēkiem
Kā sēkla tavs vārds,
Lai dvēseles skaņās tā aug.
Lai plaukst!
Es mūžam Tavs kalps.

(Krustpils.Jēkabpils/ janvāris )

***

Ir daudz runu par to, kā mainamies.
Un daudz lieku par to, kā laiks skrien.

Daudziem liekas - vienam vien ir vieglāk..
Maisīt rindas sastāvu, aukstās dienās.

Augstos stāvos, justies augstākstāvošam.
Augšā kāpušie, neatgriežas..

Lejā palikuši, mēs palos, klusi.
Gaidam zemi zaļu, kas nogurusi dus -
Sniega skavās.

Tas Tavā galvā, Tavā prātā.
Kā Tavs nezināmais, Tavs ārprāts.
Tavs saprāts, kas, kā pakārts kaktā.

Kā puse sirds, vairs nevajadzīga;
Un sadauzīts spogulis
Vairs nerādīs smīnu..

Tev ir sapņi!
Un ir, kas tos nicina.

Ir, kas mīl.
Un ir, kas ienīst Tevi.

Bet ej.
Ja nē -

Tu nepazīsi sevi, nepazīsi pūlī seju.
Ej piedodot.
Ejot piekļauj tos, kurus mīlēt dots.

..Ar sadzijušām rētām, kas tagad ēd nost
Uz vājprāta robežas balansē.
Un ārprāts, bez robežām, balonus plēš..
.
Nē,
..
Tās rindas ar naidu rakstītās
Dzēs!
Jo smaidi ir prieks, ko vajag
Kā ēst.

Tu smaidu man sniedz, jo
Dzīvot Gaismā -
Nav grēks!

2010/13

***
Ir logos gaismas, kas tur šo nakti pūrā.
Es aprīļa mēnesī ilgojos pieturā pie stūra;
Vēroju mēnesi, piesmēlies indi kā Japānas jūra;
Neizprotams, kā apreibusī runa no krusttēva Jura.
Un mani apburtu tur, tie kraukļi bez būra,
Kas pudelēs burā, un bļaustās, bunkurā aiz Justīcijas (nama).
Kur ziedi samīdīti, lietu sagaidīs..
Arī par bedrēm uz Rīgas ielas lasu "Vēstnesī", vietējā presē.
Par šiem jumtiem smēķējošiem, klubiem pustukšiem, pudelēm "pustām".
Skrejlapām sabradātām, vēja gūstā pūstām pāri elektrolīnijām,
Kas saplūst ar divu pilsētu ļaužu plūsmām.
Klāt elektrība plūst, plus, pukst sirdis zem konstrukcijām zaļām.
Eifelim vietējam. - "Ei, vēl ielejam un ejam!".
Tur čigānbērnu "balonprieks", kapu paviljona ielās -
Skan padomju stila koris; dod padomu zina Modris.
Un modri, pa jumta kori, skrien meitene, kas šodien noleks..
Ar lecamauklu, auklu ap kaklu met uz laukuma;
"Mirāža" jau labu laiku slēgta, es tur pie akas rakstu aprakstu; svaros sēžu.

- A kas? Kāpēc prasi?

..Vai ledus atlūzas mūs uz jūru nesīs..?
Kā? Ja piestāj "piektais", Tevi neatvedis..
Ir istabā krēsla, virs skapīša mēneši
Un pūš fortačkā rietumu vējš.
Es uz krēsla, man ērti;
Un fonā maģis kasetes plēš.
Tad lenta izmūk no plastmasas.
Kā acis izplūst mums asarās,
Bet to ar pildspalvu salasu, jo laiks rāda -
Vēl var paspēt, pasteigties un aptvert!
Piezvanīt un pateikt..
Proporcijās nenoteiktās, tek šis pagalma stāsts.
Bet tur galvas ir paceltas.
Kur?
Nu, tur kur galds nav atcelts.
Melodija pazīstama, pazīst viņi, bet es nepazīstu vairs.
Klusībā, acu pilienos - stikli smalcināti tiek.
Bardakā - tur dienas, bardakā - guļ viens;
Bardakā uz ielas; Bardakā - pie sienas;
Šablons; Šāviens!
Mosties!..
..Uz galda glāzītes; drēbes ārdītas..
Līst lietus. Pazudušo pilsētā.
Slikti aktieri asarās atzīstas;
Atmiņas atziņās sapītas, savītas, saadītas
Brīvā formāta.
Pēc gadiem, lai atskatītos es,
Kāds sonets; bez noteiktā rindu daudzuma.
Ne mājas darbs, no drukātavas īpašnieka;
Vai "būt" drēbnieka.
Sniegs kūst, līdz ziemai - zūd.
Tāpēc, dzīvie nevar - par sniegu būt.
Tu ne kā citi! Tu unikāls!
Bet tik un tā - nekur nav nekā.
Dzēri viens.
Atraugas un žagas.
Kad tās, visi izklausās kā bērni mazi.
Un kā saka tā -
Mums īsta ir īstenība,
Mīla nav viela.
Ja Tu nīsti šo sabiedrību -
Di*s tad uz ielas!

Bet par to cits privātā pritona stāsts..
Tagad par Tevi, Tu degi; devi "uz redzi!"
Un prom.

(2011. Jēkabpils,.)