· L'étranger

Ar ko, lai sāk?
Acīm redzot; domām plūstot. .

Vilciens, pārbrauciens starp realitātēm.
Tukšpadsmit. Tikšanās un klusums.
Gandrīz..kā ceļojums idejā - laiks.
Dzīvība, ko iznēsā zem krūtīm. Grēki ieelpās.
Mīlestība, ja īsta - uz mūžību. Nezūd.
Reinkarnācijas bez nāves.

Uztvertā izsijāšana un izrunātā pārsijāšana.
Sniegt neuzspiežot.
Nepateiktie vārdi, lai amulets tos un Tevi sargā.
Un dzīvību Tevī. To dzīvību pēc atnākšanas.
Sniegs no sarunām un domām.
Ilūziju pastnieki. Iluminātorās acis iekšējā Visumā.

Ar ko, lai turpina?
Acīm ciet; domām plūstot.. .

Ripinot dzīves ratu starp sajūtu, darbību un vārdu tekām.
Grāvji ceļa malā.
Piebiruši ar ideju platformām.
Rakstības plūsma kūst; un apstājas
Bezpreču vagons.

***
Un ripo, un čīkst
kā veci neieļļoti rati;
Mūsu ikdienas apvāršņa mīkla.

***
Kristalizēts savā paranojā.
Ieslodzīts sevī - prāta bardaka važās.
Vecās, sarūsējušās, bet stingrās.
Noplūdusi ar karstu parafīnu - reti salasāma lapa.
Rūsas rāmjos zīmēts pagāns.
Pagāns, kas ticību meklē..
Netiklībā un maldos rūdīts.
Zinu,
mēmas pārdomas nedzird neviens
Tās ar skatienu klusumā nīst.

***
Kaltēto varžu marta izsmēķi,
Uz ceļa pa pēdām maisās (izmesti);
Dzeltenos maisos - aprīļa talka (aizmirsta);
Uz dambja jaunais bruģis aizās (jau ir).

***
Izjūti manu elpu kā savu,
Iemīli mani, ar skatienu vien..
Ieklausies balsī, kas ubago mīlu;
Iemīli mani, kā mīli Tu dzīvi.

***
Tumsā tītais tilts
Slims stils
Siltums smiltīs
Tumsas smīns. Mīms smiltīs.
Alus muca. Citas cilts samits.
Slaists, maita.
Silta salna. Aust ausma.
Lai līst.

***
Neizsmeļams, bet tuvojas robežām.
Bezjēdzīgs, bet bez jēgas nav nopeļams.

Rozes aug vīstot,
Kalst virs skapja;
Snieg plauktos..
Grāmatās dzīst,
Salkani aklām izelpu alkām,
Tās vārdu atskaņu putekļu akās skan,
Ka katrai lapai tik šeit dzimt;
Kā katram ziedam mirklis mirt.
Krist.
Un zemi klāt savās rotās;
Kā vējam zemi nest kā rokās.

Ausīs blūzs; maijs; prieks un bažas.
Sadrupināti burti kā blakus kūpošā vīraka pelni.
Rindas kā nepārtraukta līnija, basa paralēlei ausīs.
Zaļā tēja.
Skapja lampa.
Zemapziņas halucinācijas.
Ģenerators.

***
Turi pildspalvu uz šīs kalendāra lapas līnijas, un pirms sākt rakstīt -
viegli skrāpē pirmo burtu, bet burtu no kā?
No kura vārda? No kuras prāta bezdibeņa domas?
Jau pierakstītais ir tikai tas, kas bijis kā sākums nesaprotamajam.
Piebāzts kā smalkiem tīkliem pīts ārprāts; haoss.
Haoss, kurš vēlas tikt iztecināts uz papīra, tāds, kurš vēlas tikt iekšēji sakārtots..
Bet, kas tas ir? Un, cik bezgalīgi dziļi cilvēks var iegremdēties sevī?
Vai vispār tas ir sevī?
No kā ir celti plaisājošie mūri?
Akmeņainie maldi, kā krāšņi pelēks apburtais loks. Bezjēdzīgā burvība, kuru "uzsūknējam" savos apziņas slāņos.
Nosūnojis ar mūziku; jēgas labirintiem. Sapņu mežu šalcošos vējos saaukstēts.
Vientulības drupatām piebārstīts strauts; dubļaino soļu skaņās skaņots slieksnis.

Brīdis.
Pildspalva pieslienas lapai: "Un, kur ir nekuriene?" -"Stāt!", tā sarkanā gaisma.
Cilvēku bari. Trakie. Lielpilsētu lāsts.
Nekas nav paredzams. Pakļāvības rāmji. "Jūŗas kŗupim gŗāvī gŗūti".

līst lietus.
zem koka lapām pil.
.
..
Gliemezis neskatās pulkstenī..lien
Laika nav. Tā ir cilvēces ideja.
Akmeņu ciemats.
Pilnības trūkums zied,
Ziedi vīst
Lapas krīt.
Tek upe; upe aizaug.
Strauta straumes dziesma;
Melodija klusumā.
Ilgas.

***
..Debesis aizplūst starp mākoņiem kā krācēm piekaisīta, bezgalīga un dziļa upe - Visuma plašumos.
Viss tiek izdzēsts - katra doma; Kļūstu par tukšumu un spēju pārtapt par raudošu mākoni; slidenu akmeni kraujas malā; kļūt par Neko. Manis nav un es esmu visur; karsts parafīns. sveces striķītis liesmās. Tukšuma izgrauzta klints.
Pazīstams svešinieks aizplūst tumsā. Ar paunu mugurā. Bezbailīgs ceļinieks..
Liesma tālumā kā dvēseles acs zīlīte; zaigo un vilina likt to mierā. Balsis klusē un krīt ūdens. Kā lūgsnu karogi ābeles zaros. kā roka. norauj.! Un nozūd neviens nekur. Lapas. Rudens krīt un atnāk vakars, labvakar.
Pilnmēness prožektors spīd pār upes krastā izskalotiem ļaudīm. Dažādi kā oļi. Katrs ir katrs. Skan ģitāras un bungu rīboņas, tās izelpu viesuļvirpulī sajaucas kopā. Sajaucas balsis un valodas. "Arriva!". Emocijas un domas. Un jau gadsimtiem, nesteidzoties, visu novēro - vēstures sagrauzta pils. Tukšām vēja acīm. Vējš kā kolportieris, dvakojošs pēc rudens, klaiņo starp suņu rejām un iznēsā teritoriju čalas. Saulei paklanījušies vīnogu lauki; Izbārstīti rindās sirdspuksti. Jau rīts smīn - labs rīts, labrīt!

Saplēstās bērnības kāpņutelpās,
Ar skatieniem vērīgiem, neapveltītās.
Rindās savītas kā romānos par vēstuli - pudelē ceļotāju.
Par dienām tām, bez kaisles tās.
Sagaidītās dāmas pilsētas pagalmā.

Nebija buķetes puķes,
Nebija filmas, nebija pastaigas un vakarā ilgas..

Privātmāju studenti tumšās vārtrūmēs,
Klīst, kad mēness plūst gaismā - zvaigžņu aprindās.
Peld pa rīmēm, peļ par dzīvēm, cilvēkiem
Taktīs, cilpās liek.
Piepilda tukšās piestātnes un balts kuģis - vētrā skrien.
Nogremdēta armāda; cīņas zaudētas.
Stāsti paliks vien pierakstos glabāti.

Cilvēks cilvēkam stāsta un cilvēks cilvēku lād.
Glāzes šķind; plīst vāzes.

"Ar Dievu, mīļā!", krīt masts un Daugava glabā vēsturi.
Es neraudu. Manās acīs nav asaru, pār tām līst lietus.
Ja kāds prasa, tad manās acīs nav asaru.
Pār tām līst lietus..