...
Kvēl uguns,
pāri pār izslāpušām upēm
pāri pār izslāpušām upēm
slīd pāri..
pār atspulgiem viļņos
skrāpē krastmalas un atgriežas tur,
kur vārdi pārtop miglā,
un atskan atbalss
mūžības kalna pakājē;
kaļ pārmaiņu sakaltušās pasakas,
sapņu saplīsušās ēnas,
stumj ratus
stumj ratu saimnieks vai kalps?
stumj pats, lai nepakluptu zem rata.
ripo kā neapstādināms rats;
kā klaiņojoša Dvēsele pasaules ķermenī,
kā īstenības vēji, zelta apreibinošajā ilūzijā, kas
izplūst, tur, kur upe satiekas ar jūru.
Kā pēdas, kas, kā Stabburadzes viļņi, klusas miņas čukst.