Pildspalva ieklausās viļņos, kuri, aiz stikla durvīm, nemitīgi daudzina jūras lūgsnas. Tās nekad neatkārtojas, tāpat kā piekrastes dzīvības glezna. Te paisums piebārsta to ar mūžības noslīpētiem akmeņiem, te bēgums aizskalo dzeltenās liedaga smiltis jūrā. Atkailinās klintis un jūras vārti paveras uz nelielu salu, uz kuras, ietīts šīs nakts mitrajā miglā, peldās „Janvrina tornis”, kurš savu nosaukumu ieguvis pateicoties Filipam Janvrinam, jūras kapteinim, kurš atgriezās uz salu 1721. Gadā no Francijas. Viņam un komandai netika atļauts piestāt krastā, jo ļaudis baidijās no tā, ka viņi ir atveduši mēri. Dzīvojot uz šīs saliņas viņš saslima un nomira, bet uztraukušies varas vīri neatļāva viņa ķermeni nogādāt un apglabāt uz Džersijas salas. Viņš tika apglabāts turpat uz nelielās klinšu saliņas – Ile au Guerdain, pretim savai dzimšanas vietai un mājām. Ārpus laiks. Džērsija, Portelet Bay – naktīs un austākā, un lietainākā laikā - mierīgā pludmale. Šeit esmu piestājis palīdzēt kafejnīcas darbos un iekopt šo pasakaino teritoriju. Jūra pie kājām gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Šīs kafejnīcas ēka kā kuģis, kurš burā caur gadalaikiem. Paisums un bēgums šai vietā ir otrs lielākais pasaulē, vairāk par divpadsmit metriem, ir interesanti vērot kā augstāk krastā neaiznestie galdi, dejo pa pludmali, kad fonā skan Dabas klasiskā mūzika. Tās pārmaiņas, kad jūra atnāk un aiziet, nekur neatnākot un neaizejot. Kad staigā gar klintīm, kuras vēl pirms pāris stundām bija apskalotas ar sāļo ūdeni, saproti jeb Daba parāda, cik mazi mēs esam, un drīz atkal ūdeņi tuvojas un turpina šo Visuma spēli, šo Dieva izpausmes mirkli. Nodarbinu savu prātu darbos, ļaujot tam brīvi būt spēlē ar ego, ar idejām; ar ideju par brīvību un pasauli tajā. Iekšēji to novērojot, izdzīvojot un apzinoties. Notveru ideju - radu, izdzīvoju un palaižu Visuma vējos. Mirstu, lai piedzimtu cits – jaunā mirklī. Un es esmu brīvība, ne ideja. Esmu bez „es”, klusums, ko neatskaņot. Enerģija, kuru neizklāstīt, to var sajust. Krastmalā uz klintīm stalti izslējusies priede šūpo šūpoles, apkārtējos kokos apmetušies divi kovārņi, kuri ķērc ik reizi, kad kāds ielaužas to teritorijā. Naktīs sikspārņi zibsnīj gar ciematu pustukšo spuldzīšu domām līdz tos sāc jaukt ar krītošām lapām. Tuvojas rudens. Par to arī vēsta vēja aromāti, kuros šonakt var sajust to, ka tuvojas vētra. Viļņi sitas pret krastmalas, tukšuma sagrauztajām klintīm, un it kā grūž šo salu atpakaļ uz Francijas krastiem, no kuras tā atdalījusies pirms pāris mirkļiem, kuri cilvēces uztverē aizņēmuši tūkstošiem gadu. Biju ar laivu aizbraucis līdz vietai, kur kādreiz beidzās Eiropas zemes masīvs. Tai vietā, starp divām krasām klinšu skalām, medīja mamutus, kurus dzina pāri visai Eiropai uz šo vietu, te tie krita lejā un turpat tos vēlāk pārstrādāja mūsu senseni senču senči. Pētnieki atrada kaulus, instrumentus un tagad pieeja šai vietai ir iežogota. Nu jau zibeņi zibsnīj un tumši mākoņi slinki apskauj šo nelielo salu Lamanša šaurumā. Nepārtraukti zibens zibšņi, bet pērkonu nedzird. Klusums iekšpus vētras. Salas izmēri ir deviņas reiz trīspadsmit jūdzes, ko pēc pāris nedēļām sāc sajust pat nezinot. Dienas laikā to var apbraukt ar velosipēdu. Tāda virspusēja informācija par šo vietu, atkal tikai idejas, mans skatījums. Iespējams, ka pārrakstīšu šīs rindas no papīra lapas jau atrodoties Francijā vai jau dzimtenē. Bet, tomēr, kā jau visur uz šīs brīnišķīgās planētas – šobrīd šīs ir manas mājas. Un līdzjūtība ar ironiskiem smiekliem sveicina tos ļaudis, kuru apziņā ir ideja par to, ka kaut kas no šīs Dabas viņiem var piederēt un viņi var piekarināt birku „Privātīpašums”. Mums, tiem, kuri sarunājas un saplūst ar šo zemi – mums, ikvienam nepiederot pieder viss. Un satiekot „privātīpašniekus” pietiek ar skatienu un bieži vien viņi to uzreiz saprot. Fokusējos uz Dabu. Nakts maģiju nomaina jaundzimis rīts, kā nejauši radies smaids, kad domas atkal aizķeras aiz viļņiem un sabrūk piekrastes skavās. Šīs neizjaucamās mūžības ārpus laika glāsti, kur klusuma pelēkā miglā saplūst neiekurinātu ugunskuru atspugli, neizstaigātu taku atziņu stāsti. Tikmēr citi Marokas plastelīna dūmi kaltē elpojošas asaras, prieka asaras. Drīzumā jādodas ceļā uz Franciju, jāšķērso ūdeņi un jāapskauj Božolē vīnogu pakalni, šogad vīnogu raža esot ražena un sāksies augusta beigās. Un, lūdzu, lai vēji, savās virpuļu sarunās, aizrunā uz dzimteni bagāta nabaga, ar smiltīm piebērto, mutes ermoņiku, spožā meldiņa notis - sveicienus jaunām dzīvībām un cerību ikvienam, kurš meklē. Lai apzināts vājprāts tiek pareizi saprasts, skaidrā prātā. |