man ģimenē ar pateicību nekad šī diena nav saistīta, drīzāk ar vienkāršu iepriecināšanu. un to es arī gaidu no bērniem - bučiņu no rīta vai kādu noplūktu puķīti.

(Reply to this) (Thread)

Jā.
Bet man vispār patīk svinēt un iepriecināt.

(Reply to this) (Parent)

+ daudz :)

(Reply to this) (Parent)

Mani bērni jau kādu nedēļu bēdīgi apsveic mani mātes dienā tipa "es nokavēju, bet es tevi ļ mīlu", un es visu laiku tā kā "fuck tas ir svētdien, chill" :) skola sapresējusi ne pa jokam

Man šķiet, ka tie ir brīnišķīgi svētki! Tev ir iespēja uztaisīt tos tādus, kādi TEV patīk, iesākt tādas tradīcijas kas TEV patīk. Jā, ir obligāti, būs visu skolas laiku, bet man patīk doma par to, ka svētki ir viens no audzināšanas instrumentiem, attaisnojums uzvilkt skaistu drēbi, iesmaržoties, uzkrāsot lūpas, saņemt (vai nopirkt pašai, Deloveja kundze etc), nopirkt kūku un ar mīļajiem forši pavadīt laiku. Pikniks, pusdienas vai kā nu jums visiem labāk patīk.
Pag.gad es biju bd koncertā, tas bija brīnišķīgi! Man arī ļoti patīk visi tie darbiņi ko viņi taisa un dāvina
Es kaut kā to neuztveru kā godināšanu, bet kā ģimenes svētkus ar daudz bučām man

manējā gaida parasti, ka apsveiks kkādā formā, parasti rakstiski laikam sanāk, es ciešos un sveicu, lai nepārdzīvotu viņa, kaut arī man pilnīgi svešs kkāds šāds koncepts, bet to vēl var pārdzīvot.

kopš man piedzima meita, viņa katru gadu ir pasākusi mani sveikt arī mātes dienā, man besī pieņemt kkādus apsveikumus pilnīgi man nenozīmīgā dienā ne par ko :)

(Reply to this) (Thread)

Ja apsveikumi mātes dienā ir lielākā problēma, ko bērns ienes Tavā dzīvē, apsveicu (NOT).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

lol, ja tā būtu meita, kas sveiktu, man nebūtu nekas pretī (nu, es to nepieparsītu, vai negaidītu, bet ja viņa izaugs un izdomās, ka grib, lai jau), jo bērni ir jauki, bet man kkā tomēr dīvaini šķiet saņemt no mammas apsveikumus mātes dienā pēkšņi tāpēc, ka es kādu esmu piedzemdējusi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Atvainojos, ka jaucos, taču man kā cilvēkam no 90-to sākumā/80-tiem, kad vecāki raudot pārdzīvoja PSRS sabrukumu (ekonomikas krīzes dēļ),

ir svarīgi atgādināt, ka mamma vienmēr atrada laiku mani audzināt, kamēr tētis jau bija tālēs zilajās. Un, kad mamma arī bija iegrimusi sarunās ar draudzenēm ap 1991., lai eskeipotu situāciju, viņa tomēr man pirms tā bija atcerējusies iedot ēst. (!)

Par audzināšanu un ieguldīto darbu mēs (es) sveicam mammas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu mani vairāk tā kā audzināja vecmamma, kamēr mamma mēģināja nopelnīt, lai mums būtu ko ēst

bet stāsts nav par to ka nevajadzētu pateikties, bet tas ir tas pats kas ar Valentīndienu, ko es nesvinu - es domāju ka attiecības ar kādu cilvēku ir jāsvin nevis vienreiz gadā bet katru dienu ikdienā, citādi tā ir liekulīga kkāda padarīšana.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, tā ir.

Taču vai Tev pietiek pašdisciplīnas svinēt katru dienu?

šīs dienas ir vnk atgādinājums imho.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, nepietiek, bet tie centieni, kas ir, ir salīdzinoši neliekulīgi, atšķirībā no mātes dienas sveicieniem

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es Tev piekrītu, ka jāspēj mīlēt mamma katru dienu, taču tajā pat laikā noliegt svētkus arī šķiet lieki.

Cita lieta - ir savas robežas. Ja mani apsveic manos svētkos, tad man šķiet harmoniski apsveikt otru viņa svētkos. Citādi tas sanāk liekulīgi.

(Reply to this) (Parent)

Pai!
Un ļauj vismaz bērniem Tevi samīļot. Samīļot to bēdīgo bērnu Tevī.

(Reply to this) (Thread)

Es zinu, ka tas ir no aizvainojuma. Šogad jo īpaši. Bet tas ir bijis visus pieaugušo gadus. Jo bija laiks, kad es tiešām centos kā bērns viņai kaut ko pirkt un iepriecināt. Past laikam kūku esmu cepusi. Bet vienīgās reakcijas, ko atceros, bija pff... līdz ar to tāds pfff ir arī man tagad pieaugot.

(Reply to this) (Parent)