lol, ja tā būtu meita, kas sveiktu, man nebūtu nekas pretī (nu, es to nepieparsītu, vai negaidītu, bet ja viņa izaugs un izdomās, ka grib, lai jau), jo bērni ir jauki, bet man kkā tomēr dīvaini šķiet saņemt no mammas apsveikumus mātes dienā pēkšņi tāpēc, ka es kādu esmu piedzemdējusi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Atvainojos, ka jaucos, taču man kā cilvēkam no 90-to sākumā/80-tiem, kad vecāki raudot pārdzīvoja PSRS sabrukumu (ekonomikas krīzes dēļ),

ir svarīgi atgādināt, ka mamma vienmēr atrada laiku mani audzināt, kamēr tētis jau bija tālēs zilajās. Un, kad mamma arī bija iegrimusi sarunās ar draudzenēm ap 1991., lai eskeipotu situāciju, viņa tomēr man pirms tā bija atcerējusies iedot ēst. (!)

Par audzināšanu un ieguldīto darbu mēs (es) sveicam mammas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu mani vairāk tā kā audzināja vecmamma, kamēr mamma mēģināja nopelnīt, lai mums būtu ko ēst

bet stāsts nav par to ka nevajadzētu pateikties, bet tas ir tas pats kas ar Valentīndienu, ko es nesvinu - es domāju ka attiecības ar kādu cilvēku ir jāsvin nevis vienreiz gadā bet katru dienu ikdienā, citādi tā ir liekulīga kkāda padarīšana.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, tā ir.

Taču vai Tev pietiek pašdisciplīnas svinēt katru dienu?

šīs dienas ir vnk atgādinājums imho.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, nepietiek, bet tie centieni, kas ir, ir salīdzinoši neliekulīgi, atšķirībā no mātes dienas sveicieniem

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es Tev piekrītu, ka jāspēj mīlēt mamma katru dienu, taču tajā pat laikā noliegt svētkus arī šķiet lieki.

Cita lieta - ir savas robežas. Ja mani apsveic manos svētkos, tad man šķiet harmoniski apsveikt otru viņa svētkos. Citādi tas sanāk liekulīgi.

(Reply to this) (Parent)