Garastāvoklis:	restless
Mūzika:	industrial rock mix

sveika (atkal), sviesta ciba
Apņēmos šodien kaut ko uzrakstīt.

Man pēdējā laikā ir visu aptveroša vēlme kaut ko radīt, bet es nezinu, ko. Sajūta, ka es taču neko neprotu. Balta lapa mani biedē, un beigās es sēžu pretim ekrānam vai kladei, vien skatoties tai baltumā, kamēr prātā uz sevi kliedzu, "Bļe, raksti kaut ko, jebko, bet raksti!"

Istabā turpinās klusums, manā prātā turpinās cīņa. Tā teju katru dienu. Tik daudz domu, tik daudz, ko teikt, bet, kad beidzot ir laiks ko sacīt, pēkšņi nekas.

Tam vajadzētu būt tik vienkārši. Raksti to, kas ienāk prātā. Bet katrs teikums prasa, lai blenžu sienā, līdz beidzot prātā ienāk viens vārds. Varbūt vēl viens pēc tam.

Agrāk es domāju, ka tas tāpēc, ka man ir svarīgākas lietas, par ko domāt. Bet tagad man beidzot ir stabils darbs, dzīvoklis, veselība beidzot cik necik nav galīgi greiza... un joprojām nekas nenāk.

Vai ir jēga sevi mocīt, lai uzrakstītu dažus draņķīgus teikumus? Vai šis jelkad kļūs vieglāk?

Redzēsim.