Lai tiktu uz augšu ir jānolaižas dibenā.
Atzīmēšu priekš sevis - Islande tika pasludināta par bankrotējušu, valūtas kursu nav iespējams noteikt, u.c. briesmu stāsti.
Islande ļoti strauji nokļuva pašā zemākajā ekonomikas punktā, no kura ir tikai viens ceļš - uz augšu.
Un tagad Islande sāk atkopties - nesen dzirdēju, ka sāks investēt tūrisma attīstībā un citās reālās ekonomikas nozarēs (ne finansu burbulī).

Pierādījums (???) - Islandes ekonomika sāk atkopties?

Savukārt mēs nevaram izlemt, būs sliktāk vai būs labāk? Cilvēki gaida, ka būs sliktāk (lasi preces būs lētākas, algas mazākas un naudas mazāk), līdz ar to tie kam nauda ir tie to pietur un netērē. Tiem kam nav, tie nekādi nevar aizņemties. Es paredzu to, ka mūsu valsts atgūsies tikai tad, kad cilvēki (visi kopā un darbos, nevis vārdos) sapratīs, ka sliktāk vairs nav kur un ir jāsāk kārpīties ārā no bedres. Pagaidām mēs krītam bedrē un gaidam, kad piezemēsimies, lai tad varētu sākt domāt, kā tikt ārā. Mans ieteikums - sākam jau tagad domāt, jo vairāk rīcības variantu būsim saplānojuši, jo labāk. Sākt domāt tikai bedres dibenā varētu būt stipri par vēlu, jo iespējams, ka dibenu sasniegsim vēlāk nekā citas valstis (kaut vai EE un LT) un līdz ar to atkal būsim soli iepakaļ. Līdzīgi, kā ar reformām 90tajos - kad igauņi un citas a-eiropas valstis (Čehija, Slovākija, Slovēnija, utt) mums bija priekšā.

Nobeigumā vēlreiz iesaku pasekot šī džeka rakstiem par dzīvi Islandē pēc krīzes - vēlviens pierādījums tam, ka krīze ir cilvēku galvās nevis kaut kur citur.
īpaši šis ieraksts