Piedāvāju haltūriņu kādam, kurš sajēdz php un draudzējas ar satura vadības sistēmu inSITE.

Sievietes taisa pašnāvību pakaroties daudz, daudz retāk kā vīrieši un galvenais attaisnojums ir tāds, ka zarkā uz līķa ir saredzams striķa nospiedums. Estētes.

Sen neesmu neko rakstījis nevis tādēļ, ka man nebūtu ko teikt, bet gan tādēļ, ka laikam negribas ne ar vienu dalīties. Viss ir iegājis baigi lielā rutīnā un lai visu paspētu (arī to, ko vēl neesmu sācis), vajag nenormālu apņemšanos, bet to es spēju uzturēt augstākais kādas dienas divas. Biju Bildēs. Gan piektdien, gan vakar. Piektdienas koncerts, manā skatījumā, bija krietni labāks par vakardienas. Jaunās grupas tiešām rādīja ļoti augstu līmeni un tas, ka viņi ir nokļuvuši Bildēs, ir likumsakarīgi. Abi vakara vadītāji vakar, šķiet, bija sevi izsmēluši un neko jestru pateikt vairs nebija spējīgi. Re:public, kas skaitās grupa ar vārdu, nespēja paveikt, ko varēja daža laba jaunā grupa. Vispār viss vakardienas koncerts pagāja tādās džeziski-blūziskā noskaņā, vienīgi visu kopējo iespaidu diezgan krietni sabojāja Horens ar savu grupu. Vispār mūsdienās vārdi "mūziķis" un "mūzika" ir ļoti zaudējuši savu nozīmi. Piemēram tas pats Horens, manā skatījumā, nav vis mūziķis, bet gan kaut kāds deklamētājs un rīmju skaitītājs. 10 minūtes bija jāklausās viņa neizteiksmīgajā sniegumā, kur viņš uz skatuves spēlējās ar dileju (delay - atbalss efekts) un pārējie viņa biedri vienas 4 taktis spēlēja visu laiku vienādi. Neprofesionalitātes kalngals. Ir vieni, kas spētu pat divas taktis spēlēt pusstundu un klausītājam tas nešķistu garlaicīgi. Un tās piecas stundas bija krietni par daudz, bet es tomēr paliku līdz beigām. Starpcitu, kopš studēju jurisprudenci, esmu palicis ļoti kašķīgs un ļoti, ļoti aizstāvu savas tiesības, ja tās kāds pārkāpj. Šeit man apnika rakstīt.

Droši vien, ka viena liela daļa ciboņu tagad jau ir citur un šo vietni vairs savai blogošanai nelietos. Un tas, ka watt savulaik attaisnoja cibas pārdošanu ar to, ka projekts ir sen pāraudzis viena cilvēka varēšanu ir sūds. Es, protams, nelienu watta kabatā un man ir dziļi vienalga, cik viņš šajā darījumā nopelnīja, bet, ziniet, viss dūca kā bitīte, kad projektu administrēja watt. Nu kur, ibio, sia Inbokss skatās, ka šitā kauj nost savas investīcijas. Kāda gan ir jēga no projekta, kurš ir nestabils un no kura visi bēg prom?
Visas bankas kaut kā saaktivizējušās ar tiem pensiju līmeņu piedāvājumiem. Pēkšņi visām bankām savajagās darba ļaužu pensiju laist caur savām maltuvēm. Es drīzāk jūtos kā upuris, nevis kā klients, kad man bankā iedod VSAA papīru un bezmaz piespiež to parakstīt, tikai lai tie pāris lati nonāktu bankas rīcībā. Sola jau sazin ko, bet kā es varu zināt, ko es darīšu pēc gadiem piecdesmit?
Bet vismaz šovakar Vecrīgā bija ziemassvētku smarža - karstvīns un piparkūkas, tikai vakarvakara sniega pietrūka.

Nu tad beidzot!

Poll #8521 Bildes 2005
Open to: All, results viewable to: All

Uz kuru Bilžu koncertu iesi?

Jau otro nakti man sapnī rādās tā vieta, kur es ar klasi nakšņoju ekskursijā. Saucas "Ķekari". Nu tur, ziniet, tādā kā tūristu bāze ar soliņiem, ugunskura vietu, informācijas dēli, sauso tualeti un šūpolēm, izveidota tādā kā nogāzē - augšā šoseja un lejā upe. Es biju pamodies piecos no rīta, taču ne no aukstuma kā toreiz. Izlīdu ārā no telts un sajūsminājos par kūpošo Salacu saullēkta staros. Visapkārt bija fantastisks klusums, tikai šur tur pa kādām putnam un kravas mašīnai. Toties, kad smagais brauca pa šoseju, skaņa bija spēcīga. Daudz nedomādams es aizgāju uz šosejas pusi, ko Saule jau bija sākusi sildīt. Es apgūlos šosejas vidū zvaigznītē. Bija tik forša sajūta, tāds miers un reizē arī risks, ka jebkura mašīna, kas tagad brauktu, varētu mani sašķaidīt. Un tomēr tad, kad es beidzot būšu nopircis EOS 350D (ir tāda Canon spoguļkamera), es kādā jūnija dienā uz turieni aizbraukšu un rīta agrumā to visu nobildēšu.

Daudzi man ir pārmetuši, ka es kā tāds nūģis sēžu mājās un nenodos jaunības maksimālismam. Un es nekad neesmu atbildējis uz šo teikumu. Vienmēr aizgriežu galvu citā virzienā un ar nodurtu acu skatieni skatos grīdā. Tas tādēļ, ka daudzi mana vecuma paziņas jau ir kapos. Bet dažs labs vēl dreifē kaut kur Baltijas jūrā. Un tikai dēļ šī maksimālisma. Ja es sāku darīt kaut ko, kas savā izpausmē ir tik ļoti atslābinošs, tad man ir ļoti grūti apstāties. Tieši tādēļ es visu laiku sevi turu tādā kā nobremzētā stāvoklī, lai tikai nekas nesāktos. Es reizēm domāju: kā justos man tuvie, draugi, klases biedri, ja viņiem būtu jānāk uz manām bērēm? Kāds būtu viņu skatījums uz dzīvi pēc kaut kā tāda? Arī man negribētos būt līdzīgā lomā. Mani ļoti stingri tur visas tās ieceres, kas atrodas manā galvā, kuras man ir jāizpilda kā pienākums. Kā pienākums pret sevi. Un tikai tās ieceres, kurām jāpārvēršas matērijā, mani vienmēr izdzen no izmisuma vai depresijas, kad viss sāk šķist neiespējams un nekam-nav-jēgas-mēs-tāpat-visi-nomirsim.

Poll #8278
Open to: All, results viewable to: All

Kāds es jums šķietu / ar ko asociējos?

Domāju par tiem, ar kuriem kopā gāju bērndārzā. Cik zinu, tad apmēram visi ir kaut kur pagrimuši un nav neko cienījami. Varbūt par iemeslu ir tas, ka tiem bijis īsti kur atsperties. Potenciālo automehāniķu skola, kā reiz izteicās ulvs, tiešām nav tā labākā vieta, kur izvērtēt un saprast, kas tad indivīds grib būt dzīvē. Bet tomēr tiem spēcīgākajiem tas izdodas. Skatījos melnbaltās bērndārza bildes, kas speciāli tika taisītas, pēdējo gadu tur pavadot, un tikai dažiem no tajās redzamajiem bērniem, es atceros uzvārdus. Viens strādā par picu cepēju Anglijā, viena vispār nodzērusies klaiņo apkārt pa pasauli, vēl cits galīgi kaut kur pagrimis dēļ problēmām, kas pēdējo gadu laikā nopietni skārušas viņa ģimeni. Tur ir arī dažas bildes no izlaiduma, un vienā no tām redzams, kā vadītāja man pasniedz kaut kādu pasaku grāmatu. Godīgi sakot, tā vadītāja manī nekad nav viesusi uzticību; ūsainas sievietes pašas par sevi nav spējīgas viest uzticību. Toreiz es nespēju skaidri definēt, kādēļ viņa man nepatīk, bet tagad es apzinos, ka viņa man šķita neuzticama, korumpēta vecene, kura izsaimnieko bērndārzam atvēlētos līdzekļus un atlaiž tās audzinātājas, kuras tai nepatīk. Viņai bija arī regulāri piesmakusi balss, taču viņa nesmēķēja. Manā grupiņā bija vienas audzinātājas meita, kura regulāri raudāja, kad viņai kaut kas nebija pa prātam. Visi vienmēr pret viņu izturējās labi, lai tikai viņa nedraudētu kaut ko izstāstīt savai mātei, piemēram, ka pa dienu kāds negulēja. Pēdējā gadā viņas māte vairs bērndārzā nestrādāja un visi pret viņu sāka izturēties slikti un lika saprast, ka tagad viņai vairs nav nekādu iespēju ietekmēt pārējos ar mātes palīdzību. Bet es no tā visu biju ļoti distancējies un man bija pilnīgi vienalga par to, kādas ir pārējo savstarpējās attiecības. Es parasti darīju kaut ko savā nodabā, īpaši nelīdu pie citiem un arī nesajūsminājos par to, ja kāds līda klāt pie manis. Man bieži patika skatīties un apbrīnot to varavīksni, kas radās akvārijā, saulei spīdot caur tā sānu stiklu. Kolektīvā čurāšana dzelzs naktspodos pirms ēšanas tajā telpā, kurā bija jūtama izteikta hlora smaka, man nebija saprotama. Vai tad pēdējā grupiņa nav pietiekami saprātīga, lai spētu ziņot audzinātājai, par nepieciešamību kārtot dabiskās vajadzības un tad katrs varētu apmeklēt tualeti individuāli. Mani fascinēja tā ābece, no kuras visi mācījās. Pēdējās lapās bija doti skaidri mājieni, ka ikkatrs, kurš dzimis šajā lielajā draudzīgo republiku saimē, piederēs pie proletariāta. Nav svarīgi, vai kuģa kapteinis, traktorists vai celtnieks, bet darbaļaužu sastāva rindas tu papildināsi. Tikai tolaik draudzīgo republiku saimes vairs nebija. Ābece bija tikai tāda palieka - īss kurss vēsturē.

Es nekad neesmu izjutis vajadzību, lai kāds vērtētu kaut ko manu. Es vispār nesajūsminos par to, ka kāds salīdzina manis paveikto ar kāda cita cilvēka veikumu. Ja es kaut ko daru nepiespiestā kārtā, tad es to daru tikai priekš sevis. Ir jau, protams, patīkami dzirdēt labas atsauksmes, bet tas vienmēr ir kaut kas otršķirīgs un mazsvarīgs. Ja man pašam veikums patīk, tad es jūtos labi un neieklausos kāda kritikā par to, ka to varbūt vajadzēja tā un to šitā. Arī bildes es bildēju tikai priekš sevis - lai kādā citā gadalaikā tās apskatītu un atcerētos kā toreiz bija, bet neliedzu tās skatīt arī citiem. Ar reklāmu vai ko citu arī nemēdzu uzbāzties, vienīgi reizēm kādu atsauci informatīvos nolūkos gan varu ielikt.

Man ļoti pietrūkst tā visa, kas toreiz bija. Šeit un šeit. Tā viena ir scooby_snack un tā otra ir diamond. Skatīties vēlams ar VLC media player.

Man nekad nebija ienācis prātā, ka tie cilvēki, kas draugos, spēj rakstīt tik briesmīgi.

Nu re, ciba nopārdota sia Inbokss. Domāju, ka drīz te sāksies pamatīgs marazmātiķu iebrukums, tādēļ droši vien lielākā daļa migrēs uz citām cibām. Iespējams, ka arī es.

Vakar ap pusvieniem naktī sēdēju gultā un šķirstīju Dienas Izklaidi. Uz aizmugurējā vāka lieliem, skastiem burtiem rakstīts "Dienas skola". Man ļoti pietrūkst skolas. Skolā bija daudz foršāk kā universitātē. Tur vismaz nešķita, ka viss notiek pēc konveijiera principa. Tā jau ir, ka lietu patieso vērtību mēs apzināmies tikai tad, kad mums tās tiek atņemtas. Dzīve ir sasodīti īsa un man šķiet, ka tieši nākamie 4 gadi varētu būt visvērtīgākie no visa mūža. Es pats arī piederu pie tiem, kas uzskata, ka bez izglītības nevar. Būs vien nākamgad jāņem akadēmiskais un jābrauc uz kādu ārzemi pastrādāt. Ne jau par kāpostu vai šampinjonu lasītāju. Gribētos par skaņu. Šobrīd vispār ir tā, ka gribas visus piedrāzt un mierīgi kaut kur notīties, lai neviens gailis pakaļ nedziedātu.

Ja man ir jārunā par savu dzīvi, tad es nevaru teikt, ka esmu izmetis kādu tās daļu zemē un nožēloju to. Jā, ir gājis visādi. Kas zina, vai es maz būtu mācījies tajā komercģimnāzijā, kur man iemācīja vērtēt un analizēt, ja es būtu spēlējis klavieres laikā, kad es sēdēju pie kompja. Jā, šeit un tagad es publiski atzīstos, ka pēdējā pamatskolas gadā man atņēma iespēju mācīties klavieres (par ko es tolaik biju tik laimīgs) dēļ tā, ka es vienkārši mājās vairs nespēlēju un ļoti slikti nokārtoju ieskaiti. Bet jau tolaik es klasē biju tas, kurš katrā starpbrīdī sēdēja pie klavierēm un spēlēja kaut kādas muzikālas vārsmas dvēselei. Un tā tas ir turpinājies visus šos gadus. Un laiks, ko toreiz nosēdēju pie kompja, arī ir nesis augļus. Un ne jau mazus. Bet no otras puses man ir žēl, ka es pats sev nepiespiedu spēlēt tolaik tik neciesto instrumentu, balstoties uz to, ko es varētu darīt nākotnē. Būtībā tagad jau arī nav nekas traks. Ja es ļoti gribētu, es varētu mierīgi nokārtot tos visus eksāmenus, spēlēt dienā 4 stundas un bez problēmām iestāties pat Mūzikas akadēmijā. Bet tagad es spēlētu ar izpratni. Tas ir ļoti līdzīgi kā skatīties uz kādu Da Vinči gleznu - pirms 7 gadiem, kad es pirmo reizi mūžā biju Ermitāžā, es uz to skatījos kā uz parastu bildi, kuru māksliniekam nebija sanācis pabeigt dēļ tā, ka bija izbeigusies zilā krāsa. Tā bija parasta bilde, kuru uzgleznojis Da Vinči, kuru visa pasaule atzīst par labu esam. Es vienkārši nemācēju skatīties uz to kā nākas. Man nebija absolūti nekādas nojausmas par to mākslinieku un vēl jo mazāk par to, kādēļ tad viņa darbi ir tik ievērojami. Bet tagad tas viss ir citādāk. Atskatoties uz saviem bijušajiem klases biedriem no pamatskolas laikiem, es tomēr laikam esmu sev pateicību parādā, ka izdarīju tā. Tā bija pareizi. Kas tad viņi ir? Viens ir nodzēries, viens ir nopīpējies, viens vispār nekur nemācās. Divi no tiem laikam atkal sāks visu vidusskolu no sākuma. Vēl diviem ir ļoti lielas problēmas (un jau tolaik bija, bet viņus ir glābusi tikai pašaizliecīga centība un darbs) ar mūzikas izpratni, bet viņi ir tie vienīgie, kas ir palikuši no vecās klases un šogad pabeigs to skolu. Bet kur viņi ies tālāk? Kas viņi būs? Viens no tiem ir H2O dziedonis Jānis, kuram mācībās neiet tik viegli kā varbūt gāja man un citiem, kas no tās skolas aizgāja pēc 9. klases. Otrs ir Miķelis - viņš izmisīgi cenšas izpatikt pūlim un laužas uz skatuvi pie katras mazākās iespējas. Iespējams, ka viņam dziļi sirdī kremt sāpe, ka savulaik viņš neko daudz nespēja sasniegt korī. Un tas nu tagad laužas ārā kā reāla darbība. Ja es tur būtu palicis, tad noteikti tagad rautos uz visām pusēm, lai dabūtu kaut cik normālas atzīmes, lai varētu iestāties Mūzikas akadēmijas diriģēšanas vai kompozīcijas nodaļā un pēc tam mirtu badā aiz sliktā atalgojuma. Starpcitu, jau pirmajā diriģēšanas stundā skolotājs mani paslavēja par talantīgu žestu. Izklausās pēc lielīšanās, bet es tiku slavēts ļoti daudz kur kā talantīgs, bet ārkārtīgi slinks. Es izmantošu iespēju un pateikšos slinkumam par to, ka es esmu tāds, kādu tas mani ir izveidojis. Ko tad dara pārējie bijušie biedri, kuri aizgāja reizē ar mani? Divi mācās Banku augstkolā, viens mācās Zviedru Ekonomikas augstkolā nu un es LU juristos. Ir tāds neliels pārmetums uz sevi, ka tomēr no tās mūzikas esmu attālinājies, taču to atsver tas, kas es šobrīd esmu. Nav viegli to visu rakstīt, bet arī mūzikas skolas diploma man nav, jo pēdējā brīdī es konsekventi pastāvēju par savām tiesībām un nepaklusēju tad, kad varbūt tieši tas bija vajadzīgs. Šo faktu es ļoti daudz kur noklusēju, jo kaunējos par to. Bet mani jau sen nepamet doma, ka vienreiz vajadzētu parādīt tiem cilvēkiem, kas uz mani skatījās no ļoti liela augstuma, ko es patiesībā spēju. Tam ir nepieciešams liels darbs, taču es esmu apņēmības pilns to paveikt. Un vācu valodu arī es iemācīšos. Tā taču ir kauna lieta nezināt vācu valodu, ka pašam senči ir no Vāczemes.

Nu re, tagad jūs par mani zināt jau nedaudz vairāk. Bet vienalga es par sevi nevēlos neko daudz stāstīt.

Gribu braukt uz Roņu salu. Jau sen esmu gribējis. Bet tikai tad, kad tur ir maz iebraucēju. Varētu salasīt kādu 5 cilvēku lielu gribētāju bariņu un doties. Bet noteikti nākošgad.

Lai jau tie vecajie saka, ko grib, bet tolerance nevar pastāvēt uz vienpusēju izpratni vien. Viņi ir tie, kas mūždien nicina jaunatni, pieminot savu jaunību, izsakot nosodījumu, ka laikā, kad viņi auga, tā neesot bijis. Bet ko tad lai es par tiem cilvēkiem labu domāju, kad brīvdienā ejot uz banku norēķināties par telekomunikāciju pakalpojumiem, redzu rindā stāvam vienas vienīgas baltas galvas un jūtu nepatīkamu smaku? Vai tad tiešām lielākā pensionāru daļa darbdienās strādā? Kaut kā negribas ticēt, ka pensionāru invāzija notiek arī darbdienās. Mani nokaitināja tas, ka es pusstundu dabūju stāvēt rindā, kamēr tika apkalpoti 10 kusli cilvēki ar pretenzijām pret manu neapmierinātību. Kad beidzot tiku pie maksāšanas, tad, protams, vienai vecai, resnai vecenei, kas stāvēja aiz manis, savajadzējās man stumties virsū un lūrēt uz kvītīm, čekiem un naudu. Saglabājot mieru, pateicu viņai, ka tas, ko viņa dara ir ļoti nepieklājīgi un man nepieņemami. Vecene sāka varīties slāviskas izcelsmes valodā, ka tajos labajos laikos neviens jaunietis neesot uzdrīkstējies mācīt vecākus cilvēkus un ko es vispār iedomājoties no sevis, ko atļaujoties, un ka mani vajadzētu ievietot kādā pāraudzināšanas iestādē. Sieviete, kura stāvēja aiz neapmierinātās slāvietes, izrādīja man atbalstu un mēģināja iestāstīt priekšā stāvošajai, ka pati vien esot vainīga, pati sākusi. Arī pārējās vecās vecenes un viens vecis sāka iejaukties strīdā un aizstāvēt slāveni. Tā kā biju jau nokārtojis visas formalitātes, konsekventi pastāvot par savu viedokli, pagriezos pret slāveni, kura man turpināja grūsties virsū ar savu resno torsu, un skaidrā latviešu valodā pateicu tai acīs, ka vispirmāk lai iemācās uzvesties, atrodoties ciemos, otrām kārtām lai nomazgājas, jo nes ne tikai pēc nemazgātas miesas, bet arī nāves un trešām kārtām, ja kaut kas nepatīk, tad lai par Mātes Krievijas pensiju nopērk 4 sakranas neļķes, ieliek tās vāzē, novieto to "Labo laiku" piemiņas stūrītī un nolūdzas Visu Tautu Tēvu par savu sūro likteni. Nezinu, vai kāds no klātesošajiem kaut ko saprata, bet bija iestājies klusums. Tā kā biju novests, to pateicis, ātri aiztinos prom, bet pakaļ, protams, dzirdēju manā virzienā vērstus nosodījumus. Rezultātā esmu pamatīgi novests, man viss krīt ārā no rokām. Tagad jāgaida tik svara palielināšanās.

Ciba sāk palikt pliekana - masveidā sāk ieplūst face.lv tipi.

Uz pasaules nav nekā briesmīgāka par to, ja kāds tevi nosauc par parastu.

Kad biju krietni mazāks, katru vasaru no jūnija līdz septembrim dzīvojos pa laukiem. No rīta teliņiem dzeltena piena mašīna veda pienu, bet pēcpusdienā zils traktors zāli. Arī es tolaik sevi nākotnē asociēju ar proletariātu. Mans ideāls bija kombaina vadītājs. Ja man piedāvātu, es neatteiktos nokult kādu labības lauku un izbirdināt caur saujām tikko nokultos graudus. Kad apkārt bija nepārtraukta rosība, tehnika rūca visās malās, man tas viss šķita tik interesants, cik nu vien iespējams. Līdz ar Padomju savienības sabrukšanu, pazuda arī kolhozs kā organizācija. Katrs par savām pajām mēģināja atraut tik lielu kumosu no visa, cik ļāva rocība. Tas bija laiks, kad vietējie vidusskolnieki sāka visās malās zīmēt MTV logo, jo tas taču bija tik interesanti - maza daļiņa rietumu popkultūras. No tā visa man palika tik garlaicīgi, ka es saēdos zaļas ogas. Tie laikam bija ķirši. Ome piezvanīja tētim un teica, ka es esot saindējies, ka vajagot vest uz Rīgu pie ārstiem. Tās pašas dienas vēlā pēcpusdienā es jau biju Bērnu Klīniskajā slimnīcā un ārsts man iedeva kaut kādas vēdera tabletes. Vakarā man jau bija palicis krietni labāk un es ar draugiem izgāju ārā. Apsēdos uz ietves malas un skatījos kā mākoņi peld pāri deviņstāvenei, radot ilūziju, ka māja man krīt virsū. Vairāk man neko nevajadzēja.