Ir jau, protams, bezgala jauki sēdēt mājās darbadienas vidū, klausoties klasiķu darbu aranžējumus džeziskā skanējumā, taču visu aizēno neuzrakstītie kontroldarbi, neiesāktais kursa darbs un neiesāktā tiesu prakse. Šī laikam būs grūtākā vasara manā mūžā, jo par atpūtu domāt nesanāks.

Poll #9727 teātris
Open to: All, results viewable to: All

Cik Tu būtu ar mieru maksāt par oriģinālu teātri, kas notiek neierastā vietā? Bet teātri, nevis aktieriem.

Vienu es varu pateikt jums godīgi - tituldziesma G.Poliščukas izrādē Svētās Asinis ir gaužām smuka.

Godīgi sakot, man ir kauns par to kāds es biju agrāk.

Varbūt te ir kāds labvēlis, kurš spētu iedalīt man mysql db testēšanas vajadzībām? Pašam rokas par līku, lai mājās nokonfigurētu visu tā, lai strādātu arī phpmyadmin.

Es jūtu, ka nāk pavasaris.

3 lietas, kas mani satrauc:
Psihiatriskajās slimnīcās vairs neizmanto trakokreklus;
Deguns aug visu mūžu;
Mirstīgās atliekas sadalās vidēji par 15 gadiem ilgāk nekā tas bija 20 gadus atpakaļ.

Nomierinos, jaucot kārtis.

Es gribētu nobildēt sarkanīgi violetas saulrieta debesis.

Vakar darba uzdevumā sanāca būt Jelgavā. Pilsēta sakopta, skaista. Jelgavas pili biju redzējis tikai bildēs, jo nekad, braucot pie radiem, nebraucam pāri Lielupes tiltam. Jelgavas pils, šķiet, ir lielāka par Rundāles pili. Tā nu ir liela problēma, ka ļoti nozīmīgos kultūrvēsturiskos pieminekļos atrodas mācību iestādes vai pašvaldības. Un tā kultūras mantojums tiek pastiprināti ātri nodzīvots, līdz valsts dotāciju trūkuma dēļ sabrūk un tad jau vērtīgo zemi var par lielu naudu uzsist gaisā, uzdiršot gan kultūrai, gan vēsturei kopumā. Cilvēks visos laikos ir gribējis būt par zemes saimnieku, pakļaut to sev, taču tas nekad nav izdevies. Nāk vieni, nāk otri, bet zeme paliek kur ir, tā nemainās.Taisnība vien ir, ka no zemes tu esi nācis un par zemi tev ir jāpaliek. Nezināju, ka arī Jelgavā ir padomju laikos saceltie daudzstāvu monstri. Šķiet, tas bija RAF rajons, kuram braucām cauri uz kultūras namu. Tā kā laukos esmu redzējis tikai 3 stāvīgas sarkano ķieģeļu kooperatīvu dzīvokļu mājas, bija radies iespaids, ka tā ir visur Latvijā, ka Rīga ir vienīgā pilsēta, kurā mājas ir arī augstākas par 5 stāviem. Kultūras nams no ārpuses ļoti glīti renovēts. Tas pats arī ir skatītāju zālē - krēsli nomierinoši zilā tonī, kas ļoti labi saplūst ar koka apdari un nerada griezīgu akcentu. Aparatūra jauna, kvalitatīva, taču skatuves tehnoloģijas gadus 30 vecas. Tur viss vēl aiz vien notiek ar tauvu palīdzību. Personāla telpas, protams, neremontētas un brūnā sienu krāsa ir vienīgais, kas liecina par to, ka celtne ir būvēta vēl draudzīgo republiku saimē esot. Par lielu brīnumu pēc pirmā cēliena skatītāji nemuka prom, arī tie, kam pāri 60. Tas priecē, ka ārpus Rīgas, lai arī kāds tas būtu, teātris tomēr ir svētki.

Ārā viss skaisti apsnidzis, līdz ar to pilsētas dzīve nedaudz kavējas un mākslinieciskās dvēseles apdzied dabu. Šobrīd esmu tik slinks, ka pat neesmu gājis uz universitāti. Un tas jau sāk palikt par ierastu lietu, ka kādu nedēļas dienu neeju mācīties, bet vienkārši sēžu mājās. Sak', pats maksāju un pats arī varu izlemt, kad iet un kad neiet. Viss jau būtu baigi forši, ja zināšanas rastos pašas un nekāda piepūle nebūtu vajadzīga. Apkārt ir tik daudz ideju, kuras gribētu realizēt, taču izglītības trūkums mani attur. Negribas, protams, no dzīves dabūt sitienu pa ribām. Lielākā daļa no manas grupas ir sadomājušies, ka nu ir nez kādi krutie juristi, staigā uzvalkos, runā tik paštaisni. Es nesaprotu, vai tā ir maska, lai slēptu kaut kādus kompleksus, vai arī viņi tiešām jūtas tik ļoti kompetenti un pieredzējuši. Piemēram, es apzinos, ka tāds sūds vien esmu, jo neko no jurisprudences vēl nesaprotu. Es sevi vēl neredzu kā spējīgu juristu, kurš ar saviem padomiem varētu kādam palīdzēt atrisināt dzīves situācijas. Bet tas nu tā. Izdarīt gribētos daudz un visu ko, bet ir jāsāk ar mazumiņu. Būtu vajadzīgi sākt strādāt specialitātē, taču negribas rauties uz visām pusēm, ja alga ir tikai 150Ls, kas šodienas apstākļiem ir ļoti maz. Es labāk strādāju savā teātrīti, ik pa laikam izgādāju kādam kādu ielūgumu un mierīgi dzīvoju tālāk, taču tur apkārt ir tik savāds cilvēku kontingents, ka es ar tiem nespēju rast kopīgu valodu. Starpcitu, varbūt kāds zina, kur var iegādāties tādu īstu šūpuļtīklu, nevis tos veļas striķu brīnumus, ko tik aktīvi mums grib pārdot sezonas preču laikā.

Kociņu pārņemu no puika

Diena ir tik sasodīti īsa!

Šodien valsts akciju sabiedrībā ar ierobežotu atbildību "Latvijas Nacionālais teātris" skatītāju zālē nokrita apmetums ar tādu foršu krakšķi sākumā, blīkšķi turpinājumā un putekļiem finālā. Divas reizes. Manuprāt, teātri tieši tādēļ arī pārvietoja uz citām telpām pirms 4 gadiem, jo arī toreiz zālē sāka birt apmetums, kas bija par iemeslu lielajai renovācijai. Interesanti, ko Vairas tante sacītu, ja viņas mūžam eleganto frizūru rotātu kāds teātra griestu fragments.

Esmu imūns pret visādiem aizvainojošiem tekstiem, taču, norāde, vai, pareizāk sakot, ciniska piebilde par darba laiku "tev par to maksā", man nav paciešama. Es vēl pieciestu, ja to teiktu kāds tautā mīlēts mākslinieks, kurš vairākkārt nominēts kādai balvai un ieguvis to, vai kāds no pieredzējušakajiem māksliniekiem, Staļina prēmijas laureātiem. Bet ne jau kaut kāds sevī iemīlējies kārns zaļknābis, kurš pabijis kādā Holivudas kārtējās atraugas masu skatā, kuram šķiet, ka visa pasaule ir pie viņa kājām un ka viņš ir baigais stārs. Vārdā, protams, nesaukšu, bet ir tur viens tāds piestaigātājs. Varētu padomāt, ka esmu teātrī piesiets un man nav gana daudz pašcieņas lai paceltu cepuri un aizvērtu durvis. Bet aktieri jau ir tie, kas stāv rindiņā pie durvīm un lūdz, lai viņus uzņem tur. Taču kopējā jauno aktieru tendence, ka viņi nav nekas, līdz viņu darbu neiemīl skatītājs, strādā. Jebkurā gadījumā paldies Regnāram V. par toleranci un neaugstprātību.

Māte šorīt lepni paziņoja, ka abi ar tēvu ar mani lepojas par to, ko es esmu sasniedzis. Uzreiz bija kaut kāda dīvaina, neaprakstāma sajūta. No vienas puses, protams, patīkami, ka kaut ko tādu pasaka, taču no otras puses - ko tad es tādu ievērības cienīgu esmu sasniedzis? Ļoti iespējams, ka nenolaisties kaut kādos padibeņos šodien arī ir sasniegums, taču ne man savā izpratnē par to. Sasniegt daudz man nozīmē, ka citi strādā tavā vietā, bet, kā sadalīt peļņu izlem tu, un, protams, garīgais piepildījums. Kad ir sasniegtas šīs lietas, tad, manuprāt, svarīgākais ir dalīties garīgās vērtībās ar citiem, lai dzīve nekļūtu par bezmērķīgu veģetēšanu uz savu lauru rēķina, taču mazliet jau varētu palaiskoties arī šajā vietiņā un pakavēties atmiņās par Disneja foršo pužļu likšanu, vai par vienmēr unikālu Lego konstrukciju veidošanu garajos vakaros. Pēdējais Lego žurnāls man, liekas, ir no 2000. gada. Bet visvairāk man tajos patika kā klucīšu konstrukcijas bija savienotas ar apkārtējo butaforiju. Vienmēr palika vietiņa fantāzijai, lai iedomātos, kā ir tur, nedaudz tālāk, kur fotokamera nav nobildējusi notiekošo. Un šo reklāmas brošūriņu apmāts es dīcu vecākiem, lai man nopērk visādus komplektus, kad bija uzdāvināta nauda, tad pats gāju pirkt. Starpcitu, man ir teju 6kg šo klucīšu, kurus es nevienam nekad neatdošu, jo tās ir atmiņas. Jebkurā gadījumā es vēl neesmu sasniedzis ne sūda no tā, ko gribu, tādēļ tagad atgriezīšos realitātē.

Man ir superīga klase!

Es dzeru 3 veidu šķidrumus: ūdeni, kafiju un mazgrādīgus alkoholiskos dzērienus.

Starpcitu, Pūt vējiņus vairs nerādīs, un Cietsirdīgās spēles pārceļ uz lielo zāli.

Cik ir gatavs maksāt vidusmēra pilsonis par labu teātri, uz kuru biļetes ir deficīts? Es domāju tāds, kurš nav ar kultūru uz jūs.