Biju pie scooby_snack Jumurdā. A, ziniet, tur skaisti. Un noteikti braukšu pie viņas vēl daudz. ( bildes )

Remix bija par īsu.

Vakar vakarā atgriezos no gadskārtējā plostošanas festivāla. Ziniet, mums tāda tradīcija, ka katru gadu komercģimnāzijas 12. b klase dodas nobraucienā pa kādu Latvijas upi. Sākumā (martā) bija plānots, ka brauks kādi 14 cilvēki. Pirms nedēļas bija domāts, ka 6. Aizbraucām 3: es, Jānis un Raitis. Dažs labs pamanījās piekāst brauciena rītā, citi to izdarīja dažas dienas iepriekš, minot visnotaļ apšaubāmus iemeslus. Bet nu tas lai paliek uz viņu sirdsapziņas. Kopā par braucienu iztērējām ~90Ls, bet bija to vērts. ( tālāk )

Ar lepnumu sirdī varu atzīt, ka esmu zubris!

Viss rajons ir tā izmainījies, ka vairs pazīt nevar. Bērnu dārza vietā tagad gozējas moderns dzīvokļu komplekss ar dzīvokļiem pēc izvēles: gribi - pērc penthouse stila apartamentus, gribi - pērc kaut ko zemāk esošu, bet plašāku. Katra gaumei, tikai ne kabatai. Cenas ir šaušalīgas. Katlumāja pie šūpolēm, vai, pareizāk sakot, šūpoļu stabiem, nokrāsota rozā, vietām izrotāta ar vietējo mākslinieku dzēlīgu vārdu saukļiem. Viss auzaudzis, nekopts, piemēslots. Kad biju vēl bērns juridiskā izpratnē, tad namu pagalmos bērni spēlēja kvadrātus, jaunieši - futbolu, bet vecās tantiņas salīda uz soliem kā strazdi ķiršos un aprunāju visu, ko vien spēja iedomāties. Tajās šūpolēs es šūpojos stundām ilgi - tik ilgi, līdz palika nelabi. Tagad vairs nav pilnīgi nekā. Vienīgais ir palicis tāds mazs veikaliņš, kas pieder kaut kādai spekulantu ģimenītei, kas nemaksā nodokļus un nesaprotams, kur tas rod peļņu, jo tur allaž nav neviena pircēja, bet durvis tam ir plaši vaļā, jo tas gaida, kad kāds garāmgājējs tur ieies un nopirks kaut pērnā gada pupiņas tomātu mērcē. Viss ir tik kluss, pagalmā neviena paša cilvēka. Vai tad visiem pēkšņi būtu saradušies lauki un vasarnīcas? Kaut kas nesaprotams. Tagad arī es varu teikt: kad es augu, bija citādāk.

Esmu laukos. Šūpuļtīklā. Ar kompi. Te viss pa vecam, vienīgi Džerītim pakaļkājas vairs neklausa galīgi. Esot tādi suņu invalīdratiņi, kad pakaļkājas tiek iešinotas uz tādiem ritenīšiem. Viņam kaut ko tādu vajadzētu, kaut gan nez vai ir vērts, ja jau vecītis ir nodzīvojis divu suņu mūžu. Te vispār cilvēki (laikam arī dzīvnieki) sīksti pēc rakstura, tādēļ arī dzīvo tik ilgi. Pilsētā pilns ar policistiem, kuri patrulē savās vecajās mašīnās un jūtas ārkārtīgi svarīgi, bet nez kāpēc nesoda gājējus, kuri šķērso ceļu neatļautās vietās, lai gan līdz pārejai ir desmit metru. Debesis gan apmākušās, bet no rīta gan nebija neviena mākonīša. Govs ābeļdārza galā ēd zāli, ik pa laikam velta man kādu pārmetošu acu skatienu. To pašu dara arī blakusmāju kaimiņi, tikai vienīgā atšķirība - viņi pļauj zāli. Biju domājis nopirkt kaut kādu lēto velosipēdu, lai ir ar ko braukāt, kamēr esmu šeit, bet cena pat lētiem sūdiem ir tik atbaidoša, ka neceļas roka vērt vaļā maku.

Biju aizgājis līdz ezeram uztaisīt pāris bildes. Izdevās noķert debesis melnos toņos, bet par to arī nācās samaksāt - saliju ne pa jokam. Fočuku ietinu kreklā un mierīgā solī devos mājās, taču lija tik stipri, ka izskatās, ka fočukam ir ticis caur visu kreklu. Tā kā zaudēt vairs nebija ko, aizgāju nopeldēties. Ūdens kā parasti pēc lietus šķiet ļoti silts. Odi mani ir sakoduši, viss niez, toties dabūju nedaudz meža zemeņu. Šogad neredzēts klusums, mašīnu tikpat kā nav, kaut gan nav jau nekāds brīnums - katrs otrais ir aizbraucis lielās naudas meklējumos. Jāņi pavisam klusi, nekur vairs neredz neviena liela ugunskura. Kādreiz, kad tie labie laiki bija, kalnos tika dedzināti kārtīgi malkas krāvumi, kuri tad nu arī dega līdz rītam, bet tagad tikai tādas piemājas liesmiņas uz kurām sacept šašliku vien ir.

Lai karstā laikā kompis nepiededzinātu kājas, rīkojos šādi. Nepraktiski jau ir, taču, ja piešaujas lietot tab, tad ir ļoti ērti.
( ... )

Viens tiešs jautājums. Ja te ir kāds/-a, kas dzīvo Imantā vai Zolitūdē un ir velosipēda īpašnieks/-ce, tad varbūt varētu šovakar vienu Imanta-Lielupe-Imanta? Es un lidaka esam jau nolēmuši.

Fotomūzikas albums "Zaļš, balts, zils" ir ļoti klausāms, taču izdot 20Ls būtu bijis gatavs tikai gadījumā, ja nekur internetā neatrastu muzikālo daļu. Kaut arī lībiešu krasts man asociējas ar kora nometnēm Mazirbē un pēdējiem lībiešiem, kas izmantoja katru izdevību, lai salvētu savu tautu kā trīsreiz gudrāku par latviešiem, fotoablums parāda, ka nekāda spīdošā dzīve viņiem tur nav. Muzīka viscaur skumja, ir daži gabali no Tigula iepriekšējiem diskiem, kā arī agrāk nepublicētā skaņas celiņa mūzika no Likteņa līdumniekiem. Tā puse man vispār tagad šķiet absolūti nepieņemama, jo biezie tur ir sapirkuši zemi, sacēluši krutas mājas un atļaujas izturēties tā it kā būtu to visu mantojuši jau 200 gadu garumā. Nezinu, kas man tas ir par kompleksu, bet man nepatīk atgriezties tādās vietās, kur ir kaut kas izmainīts un neatbilstošs manam pirmatnējam priekšstatam. Aizvien mazāk paliek tādu vietu, kur tu sajūti, ka esi iebraucis pagātnē un savām acīm skaties kā vietējais pēc sentēvu metodēm kūpina zivis nemaz nenojaušot, ka 200 kilometrus no viņa viss ir aboslūti citādāks. Tā jau sāk palikt par tādu izmirstošu eksotiku.

Piedodiet dārgās, bet man nav saprotams, kādēļ sievietes pēc kāzām vairs nekrāsojojas mājas apstākļiem. Tā tas ir vairumā gadījumu. Tā ir kaut kāda spontāna apziņas plūsma, ka persona ir skaista pati par sevi, vai arī tas ir saistāms ar to, ka vairs nav pēc kā tiekties, jo medījums ir noķerts un ielikts būrītī? Kaut kāds neliels kosmētisks akcents taču nevar nākt par ļaunu nekur!

Tā kā zinu, ka šeit apgrozās ļoti daudz tādu cilvēku, kuri ar moderno un ne tik moderno prozu un dramaturģiju ir uz "tu", lūdzu jūsu palīdzību. Ir nepieciešams literārs avots, kura saturā būtu atspoguļota no nelabvēlīgām (arī citādām) ģimenēm nākušu pusaudžu ielu dzīve. Neesmu lasījis Zoostacijas bērnus, taču atsauksmes ir vai nu pārspīlēti labas vai arī salīdzināšana ar telefongrāmatu. Teātrī man ieteica Братья Пресняковы - Изображая жертву, taču, lasot to, sapratu, ka tas galīgi nav tas, kas mums ir vajadzīgs. Varbūt kādam ir kādas idejas un ieteikumi šāda satura darbu meklējumos?

Vai kāds ir nopircis kaut ko tādu?

Noskatījos 3 izrādes. Manuprāt, "Pūt Vejiņi!" mākslinieciskā kvalitāte ar Rēziju ir atdzimusi citā līmenī.

Varbūt kāds ir ļoti zinošs par Kronos Quartet diskogrāfiju un spēs pateikt šī skaņdarba nosaukumu? Šķiet, ka tas ir koncertieraksts.

Rakstītšu priekš atlants.lv izrāžu recenzijas. Kaut kā galīgi vairs negribas maksāt 2Ls par eksāmena atbildēm.

Man patīk Ivanova programmiņas. Ļoti gaumīgas un izrādei pieskaņotas. Pati izrāde arī ļ. cien. E. Freiberga kungam ir ļoti izdevusies. Svetlana Bless ir tik piemērota aktrise vecenes ar nenoteiktu izglītību lomai, ka neko labāku iedomāties neesmu spējīgs. Vispār aktieriem šī ir ļoti grūta izrāde, jo ir jāsaglabā amizants ģīmis vietās, kur smieties nedrīkst, taču skatītāju klātbūtne to padara gandrīz neiespējamu. Jaunajām aktrisēm tas ir grūts pārbaudījums. Lielajā zālē šodien kaut kāda hiphopa lielās balvas pasniegšana. Visa iespējamā skaņa ir savilkta uz skatuves un pirmajās rindās sēdošie var izbaudīt trīskāršu lieljaudas subvūferu darbības rezultātu. Man riebjas, ka teātris šovakar ir pārtapis par lētu iestādi, kur zālē sēž visādi švaļi, kas nekad dzīvē nav vilkuši uzvalku vai vispār bijuši teātrī. Apsargi, kas, protams, ir uzvalkos, katram aktierim pie dienesta ieejas piekasās ar jautājumiem, kas viņš tāds ir un ko vispār šodien te atlīdis. Rīt apkopējām būs smaga diena - jāizvāc viss, ko tas mazizglītoto bars būs sastrādājis.

Kristītam žīdam, palaistam zaglim un ārstētam zirgam viena vērtība.

Man ir tik kolorīta frendliste, cik nu vien var vēlēties, bet, atklāti runājot, man nav ko lasīt. Un tieši tādēļ arī esmu nolēmis kaut ko uzrakstīt. Par sevi.
Pēdējā laikā es jūtu, ka arī man vajag apzagt šo valsti. Protams, ne jau tādā mērā kā to ir darījis iepriekšējais pilsētas priekšsēdis, bet, nu tā, ar mēru. Viens vecs žīds ir teicis: no kopējā katla vajag ēst ar mazu karotīti, bet katru dienu. Tas pat kļūst par tādu kā pienākumu aukstās sabiedrības priekšā, nu, apzagt, es domāju. Galu galā Latvijā esošais naudas maiss ir gana liels, un viens iedzīvotājs, kļuvis par 2 latiem nabagāks, badā tomēr nenomirs. Kāds man labums maksāt nodokļus (šobrīd esmu spiests), ja ir skaidri redzams, ka lielākā daļa no tās naudas aiziet ne tur, kur tai patiesībā vajadzētu nonākt. Kādreiz rādīja reklāmu, lai sekmētu nodokļu maksāšanu un tur tikai teikts, ka visa nauda patiesībā paliekot mums pašiem. Veselības ministrija no budžeta nemaz tik mazu naudu nesaņem, taču par visu vēl ir jāmaksā atsevišķi. Valsts gadā uz vienu iedzīvotāju tērē ~870Ls, nu, tā vismaz vajadzētu būt, bet rezultātu kaut kā galīgi neredzu. Tāpēc, draugi, nav vērts.

Pateikšu godīgi - man ir pilnīgi vienalga, ko jūs darāt un kā jums iet. Jūsu sīkās sadzīviskās problēmiņas (kurām daži labi ir piešķīruši pārlieku lielu, bezmaz globālas kataklizmas nozīmi) mani vienkārši kaitina, bet es cenšos neko neteikt komentāros, es labāk paklusēju. Stress mani ir pārvērtis kretīnā, kuram rūp tikai un vienīgi sava nākotne.