Vakar noskatījos Leļļu Pavēlnieku un man palika žēl to cilvēku, kuriem ir tik vājas zināšanas par to, kā jāplāno mārketinga stratēģiju. Cilvēks, kurš sākumā būs domājis, ka maksa par biļeti 10Ls apmērā ir tās kvalitātes un meistarības rādītājs, patiešām būs vīlies. Nu nav man skaidrs, kādēļ cena ir tik neadekvāti augsta. Dekorācija, kā jau parasti, tāda smagnēja un depresīva, taču aktierdarbs šoreiz ir galīgi garām. Nesaprotu, kādēļ tā Krūze tiek bāzta visās malās, viņa taču spēlē sūdīgas amatierteātra aktrises līmenī. Lai nu kā, bet es neiesaku.

Izskatās, ka jums iet labi.

Manuprāt, pilnai laimei vajadzētu izdarīt grozījumus administratīvā procesa likumā, ka gājēji, kas nelieto apavus ar radzēm ir jāsoda. Tas nebūtu raksturīgi, ja netīrītos ceļus pierakstītu ceļu uzturētājiem, jo viņi, nabadziņi, noteikti cieš zaudējumus jau no paša pirmā - novembra sniega, kur pāris miljoni tika izkaisīti čirkstēdami.

Ja noziedzīga mērķa sasniegšanai ir izmantoti vispārnederīgi līdzekļi, piemēram, buramvārdi, persona nav saucama pie kriminālatbildības. Šādas darbības uzskatāmas par savdabīgu nodoma atklāšanu, par ko kriminālatbildība nedraud.

Es zinu, ko man vajag mainīt savā dzīvē, bet ir tik grūti atteikties no ierastā.

Man vienmēr izdodas paglābt savu ādu no kaut kādiem sūdiem; vienmēr izdodas vienkāršot dzīvi. Es nemāku dzīvot tā mierīgi, izdarot visu kārtīgi un laikā - es izjūtu nepieciešamību visu atlikt uz pēdējo brīdi, lai varētu koncentrēti un efektīvi paveikt visu neizdarīto. Man ir nepieciešams stress, lai vispār kaut ko varētu darīt. Šogad man būs jau 21 un es vēl ne sūda neesmu sasniedzis. Pārskatīju, ko šajā laikā esmu rakstījis pirms gada un neko vērtīgu neatradu, kaut gan gribēju izlasīt, kaut ko par sesiju. Droši vien pāris rindas privātajos ierakstos uzšņāpšu katru dienu, bet tikai savām vajadzībām.

Es skatos 80to gadu bildes un klausos vecu mūziku nevis tādēļ, ka tur ir kaut kas tāds, kam ir savs šarms (gan jau noteikti ir arī tas), bet tādēļ, ka es mēģinu noķert to bildes unikālo sajūtu, ko tā manī izraisa. Man ļoti patīk skatīties bezpersoniskas mikrorajonu saulainu vasaras dienu bildes, kas parāda, ka nemaz tik sūdīgi jau tajos laikos nemaz nebija. Tas ir tāpat kā atbraucot uz laukiem tu vienu sekundes simtdaļu sajūti to īsto lauku smaržu. Tas, manuprāt, ir vienīgais veids kā var reproducēt tās sajūtas, kas tevī bija maziņam esot. Atceros laiku, kad man bija kādi gadi 5, tad sēdēju ķiršu kokā, gaidīju piena mašīnu un dungoju "Viņi dejoja vienu vasaru" un tad bija tāda iekšēja un ārēja bezrūpība kādu nekad droši vien vairs nepiedzīvošu. Šodien sapirku visiem dāvanas un Rozes grāmatnīcā nopētīju fotogrāmatas - nu šausmīgi dārgas. Pat Dalī un Renuāra darbu izlases ar aprakstiem ir krietni vien lētākas un biezākas.

Vieni precas, citi šķiras, bet es neko. Sēžu te tā kā tāda beka. Jau nedēļu sarakstos ar vienu austrāli, kurš neparko nevēlas saņemt naudu ar standarta pārskaitījumu un atsūtīt man tās nolāpītās lugas. Ko es darīšu ar lugām, ja? Protams, izlasīšu un tad jau ar kreatīvo komandu spriedīsim, ko darīt tālāk - vai kaut ko pārrakstīt, vai iestudēt, ja iestudēt, tad kur iestudēt, utt. Vispār kādreiz man tas šķita baigi vienkārši. Atnāk pircējs, nopērk biļeti pa 7Ls un viss ir kedās. Bet patiesībā ne sūda tas nav tik vienkārši. Telpu īre, gaisma, skaņa, aktierdarbs, režija, kostīmi, dekorācija, dekorācijas uzbūve/nobūve, nodokļi, nodeva par biļetēm, autortiesības. Tas viss kopā sastāda ļoti skaistu skaitli. Nu, vienalga, kad nāks tas viss tuvāk, tad arī aprakstīšu sīkāk. Vispār es par dzīvi nesatraucos, viss notiek baigi mierīgi, baigi ierasti, visu pienes klāt kā uz paplātes un nav sevi jāapgrūtina. Lasu jūs bieži, reizēm arī kādu komentāru atstāju. Nu, nekā interesanta.

Runājot par Dostojevska "Sarunām kaimiņistabās" - manuprāt, būs galīgi garām. Ļoti iespējams, ka es no teātra nesaprotu absolūti neko, bet izskatās, ka Krilovs ir sevi izsmēlis un tas, ko viņš pēdējā laikā taisa ir tik vien kā tāda agonija. Aizvakar man gadījās būt teātriī "Skatuve" un tur viss ir pilnīgi citādāk. Tur ir mājīgi, jo nav robežas starp teātra vadītāju un apkopēju. Tur visi dara visu un tas ir tas foršākais; visiem ir viens mērķis un nav nekādas plaisas starp cilvēkiem. Scenogrāfijas risinājumi ir visekonomiskākie. Tik izmantots viss, sākot ar kartona kastēm un beidzot ar no mājām nestiem traukiem. Viņiem ir savi skatītāji, kas nāk uz katru izrādi un teātrī jūtas ļoti omulīgi. Tas droši vien ir tādēļ, ka tas ir privātais teātris, kaut gan pie vainas varbūt ir cilvēki, kas to veido. Bet, runājot par Krilovu - viņam ir raksturīgi slēpt savu izsmelto (dusošo?) talantu aiz kaut kādiem dārgiem, niansētiem priekšmetiem un scenogrāfiskiem risinājumiem. Ļoti iespējams, ka daļa cilvēku arī nāk skatīties un sajūsminātiem par telpu, kur notiek spēle. Bet teātris jau nav tikai četras sienas un objekti tajās - teātris ir pašizpausmes veids; cilvēku darbība uz skatuves. Lielākā daļa tomēr uz teātri nāk skatīties aktieru un lugas saturīgumu, taču bieži vien aiziet projām vīlušies pat nenoskatījušies izrādi. Es Krilovu pēc viņa pedējās katastrofas vairs nebūtu laidis teātrī.

Poll #10986 Par iecerēm
Open to: All, results viewable to: All

Vai esi piepildījis/-usi savu mūža sapni?

Ja jā, tad kāds tas bija?

Vai tu jūties laimīgs/-a?

No Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) ievēlēti Augusts Brigmanis, Visvaldis Lācis, Baiba Rivža, Guntis Blumbergs, Mārtiņš Roze, Andris Bērziņš, Ingmārs Līdaka, Gundars Daudze, Indulis Emsis, Staņislavs Šķesters, Jānis Strazdiņš, Raimonds Vējonis, Viktors Ščerbatihs, Dagnija Staķe, Pēteris Hanka.

Nudien gribētu viņi redzēt tribinē runājam.

orb.lv ir pirmais draugiem.lv cienīgais konkurents. Iespēju ziņā daudz plašāks un ne tik komerciāls. Nu, ieskatam varu pateikt, ka tur var augšupielādēt bildes, video un mūziku neko nemaksājot. Nu, par pirmajiem 100mb nemaksājot. Tad vēl tur ir iespēja pielinkot savas pastakastes un pārlūkot e-pastu caur orb.lv. Un, protams, arī draugu radio.

Izlasīju šo un ar šausmām gaidu vēlēšanas, cerot, ka tā partija netiks ievēlēta. Es nesaku, ka totalitārisms ir kaut kas slikts, bet vienkārši tas nav piemērots mūsu sabiedrībai.

No pagāniskās pasaules mēs nekur prom tikuši neesam, jo pat šodien mēs simboliem piešķiram kaut kādu pārdabisku nozīmi, aiznesam kādu puķīti, noliecam galvu, utt. Cilvēkiem ir vajadzīgs kaut kas materiāls, pie kā varētu vērsties grūtos brīžos un caur to uzrunāt kaut kādu spēku, par kura eksistenci nav nekādu neapgāžamu pierādījumu. Pat notikumu godināšanai mums ir nepieciešami pieminekļi - kaut kas materiāls, kam tiek piešķirta nozīme. Tas ir gluži tāpat kā izmantot skaitāmos kauliņus. Nu, tā ir tāda kā palīdzība cilvēcei, ko tā pati ir izdomājusi, lai sevi lieki neapgrūtinātu ar kaut kādiem abstraktiem jēdzieniem, kurus ir grūti radīt iztēlē. Godīgi sakot, man nerūp, vai Rīgā ir kāda genocīdam vai kara upuriem veltīta piemiņas vieta. Vecākā gadagājuma paaudze, protams, var mani nosodīt par vērtību negodāšanu, bet man tas ir dziļi vienaldzīgi, jo, kaut arī esmu dzimis attīstītajā sociālismā, tomēr audzis esmu kapitālismā. Ja es spēju atzīt, ka man nav nekādu pozitīvu emociju pret vispārpieņemtām vērtībām, tad varu tikai iedomāties, kāda pret to būs attieksme tiem, kas ir dzimuši, teiksim, vakar. Tās būs aukstasinīgas būtnes, kam rūpēs tikai viņu labklājība; kas noliegs jebkādas pasaulīgas vērtības.

Ar katru ierakstu es pavirzos aizvien tālāk no žurnāla idejas. Es nerakstu vairs par sevi, bet par kaut kādām ļoti vispārīgām lietām, kas attiecas uz visiem un nevienu. Ļoti iespējams, ka esmu sevi izsmēlis, jo vairs neredzu neko, kas notiek apkārt. Diez vai jums būtu interesanti uzzināt, ka esmu noskatījies Desperate Housewives abas sezonas un ka man tās patika. Tāpāt arī par manām akadēmiskajām gaitām diez vai jums kaut ko gribas zināt. Kā arī to, ka man ir jauns telefons un interneta pieslēgums. Tas taču ir neinteresanti. Es veicu apmēram 3 - 5 ierakstus mēnesī, kuri ir garlaicīgāki viens par otru. Man laikam tiešām ir iestājusies kaut kāda pusmūža krīze. Bet pati galvenā mana problēma ir tā, ka es nezinu, ko es gribu. Vienu brīdi es vēlos izdarīt un sasniegt kaut ko vienu, bet kādā citā es saskatu pirmā mīnusus un to vairs nevēlos. Un tad atkal otrādi. Un tā visu laiku.

Tikko pārnācu no Vanemuines teātra. Viss tepat blakus. Sajūta kā rietumos. Dzīvojam studentu viesnīcā, kur, šķiet, nav neviena paša studenta. Bet toties ir internets, kurš ir daudz labāks nekā mans Rīgas pieslēgums. Krieviski šeit runā retais un tāpēc man ir vēl viens iemesls runāt ar vietējiem angliski. Tas pirmais iemesls ir tāds, ka es krieviski vairs gandrīz neko nemāku un to mazumiņu, ko atceros, spēju pielietot ar ārkārtīgi lielām pūlēm. Pilsētele ir maza, bet ir tik daudz lielu veikalu, ka zūd sajūta, ka esi kaut kur Igaunijas provincē. Viņi tiešām šeit dzīvo daudz labāk. Vai vismaz mēģina radīt iespaidu, ka dzīvo daudz labāk. Man gribas šeit palikt, lai studētu.

Atvēru delfus un ieraudzīju nopride uzjautrinošo logotipu sadaļā "dienas video". Intereses pēc noskatījos arī pašu video failu un visa mana jautrā interese par šīm lietām noplaka, saprotot, cik gan latvijas jaunieši ir stulbi. Viens no pazīstamākajiem Latvijas tīmekļa blogotājiem Kristaps Kaupe savā blogā ir uzrakstījis par tiem pantiem, kurus partija gribētu grozīt krimināllikumā. Godīgi sakot, man ir absolūti vienalga, ko Latvijā uzskata par laulību, bet, ziniet, personas brīvības apsmādēšana man gan neiet pie sirds.Kādas gan citiem ir tiesības līst citu gultā un noteikt, ar ko nedrīkst gulēt? Nepaies ne ilgs laiks, kad tiks izveidots kaut kāds Pretdabisko seksuālo attiecību novēršanas un apkarošanas birojs - Čekas analogs. Es saprotu, ka šī nīkulīgo jauniešu paskata partija Nacionālā Spēka Savienība grib tikt ievēlēta Saeimā, bet tā viņu puritāniskā attieksme pret lietām, kuras demokrātiskā pasaulē tiek atzītas par ikdienišķām, mani satriec, jo tas ir tikai sākums. Tas taču ir tikpat bezjēdzīgi kā mēģināt šodien ieviest pārdošanā patafonus. Un pats sliktākais jau ir tas, ka lielākā daļa šodien jauniešu ir tikpat stulbi un spriestnespējīgi kā astoņdesmitgadīgi pensionāri. Gaužām vienkārša loģika - jaunietis balsos par jauniet, bet pensionārs - par pensionāru vai arī Gorbunovu tādēļ, ka viņam ir skaisti saķemmēti mati. Kā mēs šeit vispār varam runāt par jebkādām partiju programmām, ja tās vienkārši nelasa, bet balso par personām (ne visi ir personības)? Ok, viena lieta ir minoritāšu tiesību ierobežošana, bet agri vai vēlu jebkura nodarbe pāriet azartā un nebūs jāgaida nemaz tik ilgi, līdz Saimā latviešu tautības cilvēku būs mazākums. Un tad tas turpināsies ar latviešu tiesību ierobežošanu un tas, savukārt, skars arī mani. Starpcitu, latviešu Rīgā ir mazāk kā krievu. Ir pāris cilvēku tajā video, kuriem šķiet, ka viņu bērnu seksualitāti ietekmē tas, ko bērni redz uz ielas vai pa televizoru. Es gan neesmu ne mediķis, ne biologs, taču, cik atceros no psiholoģijas stundām, tad ID ir iedzimts un tas nav pakļauts ārējai kontrolei. Lai vieglāk būtu saprast un nostatīt visu līdzīgās pozīcijās, tad, manuprāt, vajadzētu ietvert grozījumus likumā, ka tie bērni, kas piedzimst ar, teiksim, vienu kāju vai kā siamās dvīņi, tūlīt pēc dzemdībām ir jālikvidē. Kā pamatojums varētu būt - viņi ir citādāki.

Ir trešdiena un autoveikals (te tādi vēl eksistē) pagalmā ieripinās konstanti 11:00. Saldējuma nav, jo saldētava esot pilna ar gaļu un nespējot ilgi noturēt aukstumu. Vakar vakarā baigi nogāza lietus, un tagad esmu spiests sēdēt iekšā, jo atkal līst. Mazais kaķis izrāda ļoti lielu interesi par taustiņu klabināšanu uz kompja. Omei aizvakar palika 78, bet tieši todien viņa izdomāja, ka vajag doties uz Rīgu pēc pensijas; no konta bankā viņai vēl jo projām ir bail. Veco Žukieni, nu, to, kas pāri krustojumam, vairs nedzird bļaustāmies. Nez, vai vēl ir dzīva. Atceros, kad biju mazāks, tad uz rudens pusi gāja traki - šī no dārza nākdama vicināja tukšas kartupeļu kastes un bauroja, lai nesit viņu, kaut gan pati bija tā lielākā izsitēja. Bet, kad viņai negāja ciet, tad jau bija tīri jauks cilvēks, tāda sirsnīga, no Latgales. Apkārtnes mājās visi vecie pamazām izmirst, jaunie brauc prom, no kaut kurienes uzrodas nevienam nepazīstami īpašumu mantinieki. Stipro Jānis arī tāds pašvaks saimnieks palicis, kaut gan nav jau nekāds brīnums, jo visus apkārtējos ir piešmaucis, kā nu mācējis un iespēju izpausties vairs nav. Kautuvi esot pārdevis un nopircis jaunu traktoru līzingā. Kas attiecas uz mani pašu, tad pieejamais internets ir asociējams ar taksi - ērti ir un kāpt ārā negribas, bet aizvien pieaugošie cipari vienkārši spiež atvērt durvis un doties vajadzīgajā virzienā kājām.

Ziniet, ir tāda īsta lauku sajūta, kad no rīta izej pagalmā un vējš pūš virsū no dārza paņemto diļļu smaržu. Biju izvedis pastaigā terjeru un esmu viscaur noslienots - suns ir glups, bet ļoti mīlīgs, vienīgi man nepatīk viņa lekšana virsū. Es jau saprotu, dauzīties gribas. Vakars šeit ir ļoti skaists, mašīnas nebraukā, cilvēkus nemana, tikai telefona stabi skan savu ikvakara toni, kuru papildina aktīvā siseņu sisināšana. Bezdelīgas lido ļoti augstu, kaut kur tālumā rej suns (vai lapsa), var samanīt tikai mazu debess maliņu, kas, cerams, paies garām un nenolīs. No otras puses būtu jau labi, ja nolītu tā ātri un daudz un uzreiz pēc tam būtu saulain, citādi ezerā ūdens ir ļoti maz un tas pats ir auksts. Blakus māju iemītnieki sapinušies ar čigāniem un nopirkuši kaut kādu aitu bez raga un ar pusi nodzītas vilnas. Tādi eksoti apkārt te ir daudz.

Vēl pirms pusotras stundas sēdēju pieelpotā skatītaju zālē un domāju par pāri, kas sēdēja man blakus un komentēja visu notiekošo. Katrs otrais aktieru teikums tika papildināts ar profesionālām zināšanām par dārzkopību, piemēram, par to, ka petūnijas neesot sarkanas un ka cilvēks, kas tikko atguvis redzi, nespēj atšķirt krāsas. Var jau būt. Varbūt, ka laukos ir pieņemts ikvienu apgalvojumu apspriest publiski. Kaut arī izrāde ir no psiholoģiskās drāmas žanra, zāle bija pilna un uz otro cēlienu vien nebija palikusi Demakovas kundze ar vēl dažiem Rīgas prominences pārstāvjiem; dīvainā kārtā tādi mana vecuma cilvēki, kurus es Rīgā ierindotu Club Essential apmeklētāju kategorijā, arī bija atnākuši uz teātri un godam nosēdējuši līdz beigām. Paēdu uz valsts rēķina, tiesa, visai padārgi - mazgabarīta šašliks, kartupeļi, marinēti gurķi un kečups man izmaksāja ne vairāk, ne mazāk kā 4Ls. Ārpus pasākuma teritorijas tas viss, protams, bija nedaudz lētāks, taču valsts apmaksātās pārtikas robežas šeit vairs nesniedzās. Gribējās palikt arī uz Dailes teātra izrādi pilī un pēc tam, protams, arī uz banketu, taču vēlēšanās atbraukt uz laukiem bija krietni vien lielāka, tādēļ arī neliedzu sev šo iespēju, kur nu vēl, ja atbrauc pakaļ un ieved sētā. Sēžu pie puķu dārza, pūš nejauks vējš un sisina sienāži. Meteoru lietu vismaz šeit šonakt neredzēt. Pašam ir prieks par to, ka ir izdevies piedabūt pie dzīvības internetu ar telefona starpniecību. Iedevu suņiem barību un nu varu iet iekšā uzzināt visus jaunumus, par kuriem man nav absolūti nekādas intereses. Tipiska lauku idille.

Es nezinu. Darbs man ir, bet naudas man nav. Tas, ka nav naudas, droši vien, ir normāli, jo arī tie, kas algā saņem skaitli ar 4 cipariem, saka, ka naudas neesot. Tā jau gan ir, ka pieaugot algai, pieaug arī atbilstošā dzīves dārdzība un rezultātā var iegūt tikai uz algas/cenas starpību plaša patēriņa precēm. Taču, kad alga, pieņemsim, sastāv no tiem 4 cipariem, tad pirkt plaša patēriņa preces vairs negribas. Nu, teiksim, kam man vannas istabā tādu krānu, kurš ir tūkstošiem mājsaimniecību? Krutāk taču ir kaut ko elitāru, kādu dizainisku mākslas darbu par vairākiem tūkstošiem. Īstenība es ne par to gribēju runāt. Es par darbu gribēju rakstīt. Ja es izdomāju, ka rīt vairs negribu tur strādāt, uzsaku darba līgumu, jo reizēm pieriebjas apkārtējā, tumsonīgā, ambiciozā un mazizglītotā sabiedrība, un sāku meklēt kādu citu darbu, tad man ir jāpiebremzē un jāuzdod viens būtisks jautājums: a ko tad es māku darīt? Es taču neko nemāku! Esmu parasts vidusmēra students ar pretenzijām pret ļoti daudz ko, kas grib pārāk daudz no dzīves īsā laikā. Man ir tikai 3 lietas savā rutīnā - mācības, darbs un pienākums pret sevi. Gribētos pielikt klāt vēl vienu, taču reizēm rodas problēmas pat ar 3 lietu izpildi vienā dienā. Kādreiz man šķita, ka skolas pabeigšana atrisinās mūžīgā laika trūkuma problēmu, taču nekā. Tagad man šķiet, ka to varētu atrisināt vienīgi akadēmiskā grāda iegūšana, bet tā noteikti nebūs. Paskatoties uz citiem, šķiet, ka viņi paspēj to visu un vēl vairāk un nemaz neizskatās noguruši. Vienkārši esmu neizpratnē par to, kā tas iespējams.