Runājot par Dostojevska "Sarunām kaimiņistabās" - manuprāt, būs galīgi garām. Ļoti iespējams, ka es no teātra nesaprotu absolūti neko, bet izskatās, ka Krilovs ir sevi izsmēlis un tas, ko viņš pēdējā laikā taisa ir tik vien kā tāda agonija. Aizvakar man gadījās būt teātriī "Skatuve" un tur viss ir pilnīgi citādāk. Tur ir mājīgi, jo nav robežas starp teātra vadītāju un apkopēju. Tur visi dara visu un tas ir tas foršākais; visiem ir viens mērķis un nav nekādas plaisas starp cilvēkiem. Scenogrāfijas risinājumi ir visekonomiskākie. Tik izmantots viss, sākot ar kartona kastēm un beidzot ar no mājām nestiem traukiem. Viņiem ir savi skatītāji, kas nāk uz katru izrādi un teātrī jūtas ļoti omulīgi. Tas droši vien ir tādēļ, ka tas ir privātais teātris, kaut gan pie vainas varbūt ir cilvēki, kas to veido. Bet, runājot par Krilovu - viņam ir raksturīgi slēpt savu izsmelto (dusošo?) talantu aiz kaut kādiem dārgiem, niansētiem priekšmetiem un scenogrāfiskiem risinājumiem. Ļoti iespējams, ka daļa cilvēku arī nāk skatīties un sajūsminātiem par telpu, kur notiek spēle. Bet teātris jau nav tikai četras sienas un objekti tajās - teātris ir pašizpausmes veids; cilvēku darbība uz skatuves. Lielākā daļa tomēr uz teātri nāk skatīties aktieru un lugas saturīgumu, taču bieži vien aiziet projām vīlušies pat nenoskatījušies izrādi. Es Krilovu pēc viņa pedējās katastrofas vairs nebūtu laidis teātrī.