Vispār es vakar nopirku kompi ar 3ghz atlona duālkori un 4gb rama.

Starpcitu, baigi ātri atradu kopīgu valodu ar Juri Kulakovu un viņš man ieteica kaut kādu franču virtuālās klavieres softu, bet es nebiju tik skaidrs, lai to tagad varētu atcerēties

Ziemā, banketā pēc vienas pirmizrādes runājos ar vienu kolēģi, kurai vīrs strādā pasākumu tehnikas īrēšanas/nodrošināšanas firmā. Viņa tā, starp citu, ieminējās, ka vasarā viņiem esot nepieciešami cilvēki, kas kaut ko no tā visa saprotot, jo pasākumi ir tik daudz, ka ar štata cilvēkiem paveikt darbu neesot iespējams. Nu, domāju, ka pamēģināt vajag, jo galu galā šī ir pēdējā vasara, kad var pievērsties kaut kam tādam - pēc tam būs uzvalciņš, ofiss ar normētu darba laiku un visāda veida koorporatīvās dirsā līšanas pasākumi ar sintētiskiem smiekliņiem par kaut kādām caur e-pastu saņemtām "smieklīgām" bildēm un sterilām sarunām par visu būtisko, uzmanoties, lai neaizvainotu kādu trauslāku dvēseli. Firmas nosaukums ir GaCo un strādāju tur es pie skaņas. Kolēģi baigi sakarīgie, arī maksā ļoti daudz. Vakar bija kārtējais pasākums ar vidēju skatuvīti Ogres rajona Turbās. Kaut kāda mednieku masveida žūpošana a.k.a. sporta svētki; pasākums rēķināts uz cilvēkiem 6000, no kuriem ieradušies bija tūkstoši divi. Agri no rīta uzkrāmējām visus aparātus, savilkām vadus, dabūjām elektrību un tā līdz vēlai pēcpusdienai dzīvojāmies pa aizskatuvi, kur divi kolēģi no gaismas bija sev uzslējuši telti, gaismu kastes pārveidojuši par ledusskapi un galdiņu. Tā nu mēs tur sēdējām, tukšojām Upaciera (Ufo) kunga dāvāto Tullamoru cerībā par labu sadarbību, kaut gan skaitījās, ka mēs strādājam. Vot tas, bļin, ir darbs. Vakarpusē mazliet pastrādājām īstu darbu, bet, kad satumsa turpinājām ar Osīti tukšot atlikušo tuļiku un tajā laikā arī uzradās organizatores meita, kas patiesībā bija diezgan stulba, bet ļoti labi palīdzēja īsināt laiku. Vakara topvārds viņai bija: seksīgi. Ap diviem naktī beidza spēlēt Apvadceļš, kuri patiesību sakot, laida baigi augstā līmenī, un mēs braucām atpakaļ uz Rīgu. Nākamajā dienā vienos bijām tur, kad tauta savu skurbuma pakāpi centās mazināt, nododoties sportam un ģimnastikai. Ap to laiku uz skatuves tika izrādīti visādi maznozīmīgi iestudējumi, kur katrs varēja izrādīt savu stulbumu, plikumus un apaļumus kā nu māk. Pēc tam uzstājās Ogres blūza brāļi, kuri, neskatoties uz mazajiem gadiem un pavisam nelielo skatuvisko pieredzi, arī laida augstā līmenī. Kad vakarpusē Upaciera kungam vajadzēja doties uz lielo skatuvi apbalvot mednieku kolektīvus, sarunājām, ka es palieku pie dīdžejošanas aparātiem un pačakarējos ar tiem netālu esošajā nojumē ar deju placi. Ap desmitiem vakarā galvenā elektrības sadale palika bez vienas fāzes, kuru vēlāk atjaunojot tika atslēgta strāva visam rajonam un iestājās neveikls, tumšs klusums (arī uz lielās skatuves), bet tas tikai pārciests veiksmīgi un tauta, kājas pinot promiļu ietekmē nodevās dejām un pseidointelektuālām sarunām par eksistenciālām tēmām un skaisto šajā pasaulē. Vēlāk ieradās arī dzīvais muzikants un tad sākās tautas jestruma apogeja, jo bars ar cilvēkiem 15 salīda pie mikrofoniem, kaut ko sāka baurot, imitējot karaoki. Tā nu mēs tur viens pēc otra ņēmāmies, lai visu laiku gaisā būtu pārdesmit decibelu stipra skaņa un tautas jautrība nenoplaktu, bet tad trijos naktī kā ar nazi nost, par ko bija jāklausās visādas neapmierinātas replikas no pusmūža kundzītēm ar mestruālā cikla traucējumiem, kuras alkohola konsumēšanas ziņā neko daudz neatpalika no saviem vīriem. Savācām aparātus, tad nocēlām un sapakojām visu uz lielās skatuves esošo tehniku. Bija kādi pieci, kad parādījās stipra migla un pirmie saules stari un tad es sapratu, ka uz šitādiem pasākumiem spoguļniece ir kaut kas tāds, kas jāņem līdzi obligāti, jo varētu uztaisīt baigi labas miglas bildes. Pa ceļam iebraucām Upaciera kunga sētā, lai atdotu dīdžejošanas aparātus, kur viņš man dāsni samaksāja par padarīto. Ļoti iespējams, ka pēc virpas griešanas ofisā es, šādi strādājot, pavadīšu savus atvaļinājumus, jo kontrasts starp šīm jomām ir baigais, kas arī ir tas būtiskākais, lai atslēgtos no kaut kā.

Vēl viens klasesbiedrs apprecējies.

Pa brīvdienām biju laukos, laiks bija baigi labs. Pirms gadiem 7, braukājot pa apkārtni, tika uziets viens attīstītajā sociālismā celts ugunsdzēsības tornis, kurā toreiz arī uzrāpos. Jau pāris gadus man bija doma, ka tad, kad būšu nopircis sev kaut cik normālu aparātu ar cienījamu objektīvu arsenālu, līdīšu tur bildēt visu, ko vien var nobildēt. Tā kā foto virzienā nopietnā līmenī es iet neplānoju un naudu svaidīt uz visām pusēm arī neesmu radis, izdomāju, ka nav ko tur daudz dirsties un jālien vien augšā. No kaut cik sakarīga piebraucamā ceļa līdz tornim ir kāds puskilometrs pa aizaugušu pļavu un brikšņiem. Pats tornis ir metrus 40 augsts, izrusējis visur, kur vien tas ir bijis iespējams. Kāpnes atrodas ārpusē un attālumi starp pakāpieniem arī ir ļoti variējoši. Uzkāpt pēdējos metrus nebija viegli, jo bija bail, ka kaut kas neatsprāgst vaļā un es ar visu pakāpienu rokās varētu lidot pretī sevis atbrīvošanai no laicīgajām ciešanām šajā pasaulē un tad nebūtu spēkā teiciens, ka šodiena ir pirmā diena no tavas atlikušās dzīves. Lai nu kā, bet kaut kā es tur uzkāpu, kādu pusstundu skatījos apkārt un izbaudīju vientulību. Un vēl. Man riebjas tie pārgalvīgie braucēji ar stāžu, kas ir mazāks kā vecums, kad bērns iemācās staigāt. Tas, ka notiek uz šosejas vispār ir vāks. Protams, ja tādi idioti ir uz mūsu ceļiem (vairumā gadījumu bembisti), mēs tiešām varam lepoties ar ļoti augstu nāves procentu uz ceļa. Man ir vienalga, ja viņi ieskrien kokā vai kādā betona klucī, bet man nav vienalga, ka tādi atsaldeņi, pagarinādami savus krānus, aiznes līdzi nevainīgu cilvēku dzīvības. Uz ceļa tādu avārijas situāciju netrūka. Ir nepārtrauktā līnija, rindā brauc kādas mašīnas 15 ar 90km/h un tad aiznesas garām viens bembis uz 140, pretējā virzienā braucošo mašīnu izpiezdams uz apmales. Vēl netrūka tādu, kas apdzen paugurainos apvidos un tad pēdējā brīdī, pirms iespējamās sadursmes ar pretī braucošo smago iespraucas kaut kur rindai pa vidu, visus aizmugurē braucošos piespiesdams strauji nobremzēt. Par laimi vienu tādu skrējēju policija bija apturējusi un es cerībā berzēju rokas, ka viņam iedos 15 diennaktis un atņems tiesības. Ja nemāki normāli braukt, tad nav ko tev vispār darīt uz ceļa.

Stulbenis, nebiju paskatījies, ka ISO uzlikts uz 400, un tagad visas bildes ir metamas ārā.

Es vs. dakteris Hauss.

Man, protams, neskauž, bet es ar lielāko prieku gribētu uzzināt, kur 20 gadīgs students ir ticis pie šādiem uzkrājumiem?

Un vēl es varu lepoties ar to, ka esmu bijis teātra bēniņos. Trijos naktī.

Viskaut kas labs ir noticis pēdējā laikā, bet es tik ieskicēšu:
1) Vakar bija mana pēdējā faktiskā darba diena tur;
2) Šodien kontā ir skaitlis ar 4 cipariem;
3) Šovakar eju piedzerties un lietot taksi uz valsts rēķina;
4) Sesija ir nokārtota;
5) Vēl saņemšu mazliet naudu no valsts;
6) Jāiet uz pastu pēc pakas.
Noteikti ir noticis vēl kaut kas labs, bet es vienkārši nevaru atcerēties.

Mazs Zatlers (ie)gāž lielu ārstu vezumu.

Un vēl man nepatīk, ka katrs trešais ieraksts cibā ir par skolas nebūšanām, sliktām liecībām, bailēm no eksāmena kā arī vilšanos sevī. Piedodiet, bet neko jaunu man neesat pateikuši.

Es biju Marhila koncertā. Viss bija baigi forši. Man nepatika, ka bija jāmaksā arī par vienu lūgto viesi.

Dabūju pāris litrus lietus drēbēs, pāris kg smilšu acīs, toties ar kādu autisku prieku es skatījos zibeņus, kad lietus jau bija beidzies un palika silti.

Es uzrakstīju kursa darbu. Un ko es paveicis Tu?

Skraidīt no viena lidostas teritorijas gala uz otru nav nekas patīkams un maksāt par to visu ir vēl nepatīkamāk. Protams, par tādiem preces piegādes trūkumiem paziņot pirms to pasūtīju neviens neuzskatīja par vajadzīgu, sak' dzīvot visiem gribas. Tad nu vakar savācu visus deklarācijas papīrus, devos uz sanitāro robežinspekciju, kur inspektore paziņoja, ka ar aviopastu ievest tāda veida preces drīkst tikai līdz kilogramam. Šoreiz vēl atpakaļ nesūtīšot, bet nākošreiz gan un dokumentu tomēr novīzēja. Tad pie muitnieka, kurš 10x pāršķirstīja visus papīrus un, svarīgu ģimi uztaisīdams, pateica, ka dokumenti pieņemti. Gatavi būšot pēc svētkiem un tad arī varēšu savu sūtījumu savākt. Protams, tās visas birokrātijas barošanas procedūras ir vajadzīgas man. Nu, tā vismaz viņiem šķiet. Paldies par visu FedEx'am.

Sūda laiks.

Man sapnī izrāva divus zobus, bet neatceros vai ar asinīm. Tā pat nebija mana zobārste, bet dakteris Bērizņš, pie kura es nekad neesmu gājis. Biju domājis, ka procedūra būs sāpīgāka, taču sākumā zobārsts uz smaganām uzsmērēja anestēzijošu smēri, tad labi daudz sašpricēja un bez komplikācijām un sāpēm tos izrāva. Augšējā rindā sestos. Un vispār tam nav nekāda sakara ar to, ka kāds mirs, jo, manuprāt, man vienkārši tajos ir caurumi un tā kā es pēdējā laikā pastiprināti domāju par zobārsta apmeklēšanu, tas vienkārši bija mājiens no zemapziņas.

Izbraucu savus pirmos 20km šogad, bet vēl tagad nepamet sajūta, ka tas bija krietni par maz.

"Aicinu Godmani, Kalvīti un Slakteri vismaz noorganizēt svinīgu naftas sagaidīšanu uz vanšu tilta. Neko citu jau šie nav spējīgi..."