Ziemā, banketā pēc vienas pirmizrādes runājos ar vienu kolēģi, kurai vīrs strādā pasākumu tehnikas īrēšanas/nodrošināšanas firmā. Viņa tā, starp citu, ieminējās, ka vasarā viņiem esot nepieciešami cilvēki, kas kaut ko no tā visa saprotot, jo pasākumi ir tik daudz, ka ar štata cilvēkiem paveikt darbu neesot iespējams. Nu, domāju, ka pamēģināt vajag, jo galu galā šī ir pēdējā vasara, kad var pievērsties kaut kam tādam - pēc tam būs uzvalciņš, ofiss ar normētu darba laiku un visāda veida koorporatīvās dirsā līšanas pasākumi ar sintētiskiem smiekliņiem par kaut kādām caur e-pastu saņemtām "smieklīgām" bildēm un sterilām sarunām par visu būtisko, uzmanoties, lai neaizvainotu kādu trauslāku dvēseli. Firmas nosaukums ir GaCo un strādāju tur es pie skaņas. Kolēģi baigi sakarīgie, arī maksā ļoti daudz. Vakar bija kārtējais pasākums ar vidēju skatuvīti Ogres rajona Turbās. Kaut kāda mednieku masveida žūpošana a.k.a. sporta svētki; pasākums rēķināts uz cilvēkiem 6000, no kuriem ieradušies bija tūkstoši divi. Agri no rīta uzkrāmējām visus aparātus, savilkām vadus, dabūjām elektrību un tā līdz vēlai pēcpusdienai dzīvojāmies pa aizskatuvi, kur divi kolēģi no gaismas bija sev uzslējuši telti, gaismu kastes pārveidojuši par ledusskapi un galdiņu. Tā nu mēs tur sēdējām, tukšojām Upaciera (Ufo) kunga dāvāto Tullamoru cerībā par labu sadarbību, kaut gan skaitījās, ka mēs strādājam. Vot tas, bļin, ir darbs. Vakarpusē mazliet pastrādājām īstu darbu, bet, kad satumsa turpinājām ar Osīti tukšot atlikušo tuļiku un tajā laikā arī uzradās organizatores meita, kas patiesībā bija diezgan stulba, bet ļoti labi palīdzēja īsināt laiku. Vakara topvārds viņai bija: seksīgi. Ap diviem naktī beidza spēlēt Apvadceļš, kuri patiesību sakot, laida baigi augstā līmenī, un mēs braucām atpakaļ uz Rīgu. Nākamajā dienā vienos bijām tur, kad tauta savu skurbuma pakāpi centās mazināt, nododoties sportam un ģimnastikai. Ap to laiku uz skatuves tika izrādīti visādi maznozīmīgi iestudējumi, kur katrs varēja izrādīt savu stulbumu, plikumus un apaļumus kā nu māk. Pēc tam uzstājās Ogres blūza brāļi, kuri, neskatoties uz mazajiem gadiem un pavisam nelielo skatuvisko pieredzi, arī laida augstā līmenī. Kad vakarpusē Upaciera kungam vajadzēja doties uz lielo skatuvi apbalvot mednieku kolektīvus, sarunājām, ka es palieku pie dīdžejošanas aparātiem un pačakarējos ar tiem netālu esošajā nojumē ar deju placi. Ap desmitiem vakarā galvenā elektrības sadale palika bez vienas fāzes, kuru vēlāk atjaunojot tika atslēgta strāva visam rajonam un iestājās neveikls, tumšs klusums (arī uz lielās skatuves), bet tas tikai pārciests veiksmīgi un tauta, kājas pinot promiļu ietekmē nodevās dejām un pseidointelektuālām sarunām par eksistenciālām tēmām un skaisto šajā pasaulē. Vēlāk ieradās arī dzīvais muzikants un tad sākās tautas jestruma apogeja, jo bars ar cilvēkiem 15 salīda pie mikrofoniem, kaut ko sāka baurot, imitējot karaoki. Tā nu mēs tur viens pēc otra ņēmāmies, lai visu laiku gaisā būtu pārdesmit decibelu stipra skaņa un tautas jautrība nenoplaktu, bet tad trijos naktī kā ar nazi nost, par ko bija jāklausās visādas neapmierinātas replikas no pusmūža kundzītēm ar mestruālā cikla traucējumiem, kuras alkohola konsumēšanas ziņā neko daudz neatpalika no saviem vīriem. Savācām aparātus, tad nocēlām un sapakojām visu uz lielās skatuves esošo tehniku. Bija kādi pieci, kad parādījās stipra migla un pirmie saules stari un tad es sapratu, ka uz šitādiem pasākumiem spoguļniece ir kaut kas tāds, kas jāņem līdzi obligāti, jo varētu uztaisīt baigi labas miglas bildes. Pa ceļam iebraucām Upaciera kunga sētā, lai atdotu dīdžejošanas aparātus, kur viņš man dāsni samaksāja par padarīto. Ļoti iespējams, ka pēc virpas griešanas ofisā es, šādi strādājot, pavadīšu savus atvaļinājumus, jo kontrasts starp šīm jomām ir baigais, kas arī ir tas būtiskākais, lai atslēgtos no kaut kā.