Māra Ķimele taču spēlē Avatārā!

Pie dirsas mazas ragutiņas

Gribas uzsist klavieri. Nu, tā baigi gribas.

Un tas, ko es par saviem draugiem vēl uzzināšu mani sirmu padarīs.

A ko es? Neko daudz. Sēžu labi ventilētās telpās, ar apmaksātām pusdienām, virs galvas zila Londonas debess, vienā rokā 10x lupa, otrā 6,7 karāti VVS1 D. Mana gada alga, bļe. Nav jau par ko īsti sūdzēties.

Uz rudeņiem.
Džī arī beidzās, bļe.

Ko es nekad neesmu varējis saprast - kāpēc, kad gāju bērnu dārzā visi valkāja zeķbikses.

Nu, re, būs arī ko vilkt uz kāzām. Vispār esmu sašutis par to, cik sūdīgs pircējs esmu.

Nopirku Gestapo mēteli, vienīgi nepiemērots laiks valkāšanai.

Lielisks vakars kopā ar illumine!

Šodien uz vairākām stundām pazudu teātrī, lai satiktu sen neredzētus kolēģus. Dīvaini, ka visi tik tiešām bija pārsteigti un neviltoti laipni. Vakarā noskatījos Latgolas pirmo cēlienu. Ar visu to, ka ir patīkami vienam pašam sēdēt direktora ložā uz otro nepaliku, jo ir grūti skatīties kaut ko tādu, kam nav attīstības, neskatoties uz to, ka pasniegts ļoti komiski. Trešdien uz Žurku. Turpinu rīt serenādes, ābolu biezeņus un aknu pastēti.

Vispār bēdīgi. Šķiet, ka vēl nesen man bija 17, kad ierakstīju savo pirmo stulbo pukstu cibā un necik ilgi nebūs jāgaida, kad sākšu rakstīt par erektīvo disfunkciju un kas jauns prostatas profilaksē. Ceturtdaļgadsimts! Kaut kā grūti noticēt.

Ģefkas izvācās ārā, jo mēs esam kretīni un ar mums nevar sadzīvot. Viņu twitterī jau teju divas nedēļas lasu, ka abas pasauli skata ar aizlietām acīm. Ar tādām es tiešām nevaru sadzīvot.

Nobukoju biļeti uz mājām. Tomēr pieklājības pēc jāaizbrauc, jo neesmu tur bijis jau vairāk kā pusotru gadu, taču tieši tajā pašā laikā bija iespēja ar komrādiem doties uz Lasvegasu. Aizbraukšu kārns, pārbraukšu apvēlies.

Kā nu gadījies kā ne, bet jau pusotru mēnesi kā minitos Londonā kopā ar vēl 3 latviešiem. Sākumā biju pret, un mana kļūda, ka ļāvos savam sūda raksturam un piekritu. Hausholdā esam 4, divi džeki un divas ģefkas. Godīgi sakot, esmu šeit ļoti nelaimīgs, jo tik lielas cūkas kā abas daiļā dzimuma pārstāves man nav gadījies satikt. Nepietiek ar to, ka visu laiku rij nost svešu pārtiku - saki vai nesaki, kabini klāt lapiņas vai nekabini - nu, neaiziet. Ok, vienai nekad nav bijusi intelekta rotāta seja un to pašu, kas viņai galvā reiz bijis viņa ir nopīpējusi kā čerkst vien. A otra vienkārši visu rij un lieto nagļakā. Es vēl varētu saprast, ka rautos 4 darbos, uzturēdama 3 bērnus un krādama mātes operācijai to visu apvienojot ar skolu, bet nē, bļeģ. Darba nav, skola 2 dienas nedēļā un nav arī tā ka nebūtu arī pie naudas. Izlietnē vienmēr ir nemazgātu trauku kaudze, vannā nesen tika izzvejots pamatīgs kušķis ar gariem matiem. Un ko darīja tējas maisiņš uz vannas malas, man nav ne jausmas. Drīz laikam varēsim meklēt ekrimentus skapjos. Nu, ko lai ar tādām dara?!

Sēžu Bay-Wellington Tower 39. stāvā ar iespaidīgu skatu uz visām pusēm. Ārā gāž, un putns ir pamatīgi nodirsis logu. Saka, ka notīrīšot pēc 3 mēnešiem, un ar to es iezīmēju korporatīvās dirsā līšanas sākumu.

Ir tik patīkami parunāt ar Inteliģentu cilvēku! Un tad man vēl patīk naktī vazāties pa dauntaunu.

Tagad arī man ir tviteris!

Tagad man ir arī blackberrijs. Sagaidīšu pirmo algu un tikai tad noticēšu tam, ko šefs šodien teica. Un tad, kad tā būs realitāte, tad nevis vienkārši piedirsīšu piecas bikses, bet piedirsīšu ar karstu.