Kā nu gadījies kā ne, bet jau pusotru mēnesi kā minitos Londonā kopā ar vēl 3 latviešiem. Sākumā biju pret, un mana kļūda, ka ļāvos savam sūda raksturam un piekritu. Hausholdā esam 4, divi džeki un divas ģefkas. Godīgi sakot, esmu šeit ļoti nelaimīgs, jo tik lielas cūkas kā abas daiļā dzimuma pārstāves man nav gadījies satikt. Nepietiek ar to, ka visu laiku rij nost svešu pārtiku - saki vai nesaki, kabini klāt lapiņas vai nekabini - nu, neaiziet. Ok, vienai nekad nav bijusi intelekta rotāta seja un to pašu, kas viņai galvā reiz bijis viņa ir nopīpējusi kā čerkst vien. A otra vienkārši visu rij un lieto nagļakā. Es vēl varētu saprast, ka rautos 4 darbos, uzturēdama 3 bērnus un krādama mātes operācijai to visu apvienojot ar skolu, bet nē, bļeģ. Darba nav, skola 2 dienas nedēļā un nav arī tā ka nebūtu arī pie naudas. Izlietnē vienmēr ir nemazgātu trauku kaudze, vannā nesen tika izzvejots pamatīgs kušķis ar gariem matiem. Un ko darīja tējas maisiņš uz vannas malas, man nav ne jausmas. Drīz laikam varēsim meklēt ekrimentus skapjos. Nu, ko lai ar tādām dara?!