Toronto +25 un man piedāvā darbu, kurš izklausās pārāk labs, lai būtu patiesība.

Aizsūtīju nodokļu atmaksas papīrus valdībai. Vienvirziena biļetei biznesa klasē sanāks.

Šodien +21 un zavods mani aicina nākt strādāt par ražošanas vadītāju. Nezinu, kas ir sūdīgāk - sākt darbu piecos no rīta vai drebēt par to, vai rīt būs darbs.

Karoče, Toronto ir +18 un es staigāju tēkreklā.

Es nesaprotu, vai nu es esmu tik briesmīgi piepirdis istabu, vai arī tie korejieši atkal stumj māgā savus kimchi.

Drusku jāiekrāj un jāaizpiš uz Kubu.

Nav jau tā, ka man baigi vajag, bet ja reiz par uzvalku pirms kāda laika plēsa 400 bakšus un tagad to dod pa 150 un nākošo pa 75, tad nopirkt kādus četrus ir vienkārši must do.

Te pat lai nopirku loterijas biļeti ir jāuzrāda pase. Marazms kaut kāds. Tikpat labi pārtikas produktu pirkšana veikalā arī ir azarts. Kuram ratiņi pilnāki, bļe.

Pat Khanadas avīzēs raksta par Tele2 meteorītu.

Nēģeri ir slinki kā zābaki.

Šeit atvainojas par katru sūdu. Ja tu metro stacijā iebrūc kāda intīmajā zonā, tev būtu jājūt sevī nenormālus sirdsapziņas pārmetumus un jāseko nerimstošam atvainošanās vilnim. Šie cilvēki tiešām atvainojas par katru vissīkāko sūdu, bet ja tie izstrādā kaut ko vērienīgāku, piemēram, iedirš dvēselē, sabojā dienu vai nedod dies` visu dzīvi, tad tas ir ok. Par to nevajag ne atvainoties, ne kompensēt. Es regulāri uzskrienu virsū kādam cilvēkam vai kādu pagrūžu, un man vienkārši pajāt par to - no tā nemirst, bet es rīkojos absolūti pretēji viņu labticības principam - es nevienam ar savām interesēm necenšos neko sagandēt. Mēdz teikt, ka kapitālismā viss notiek nenormālā ātrumā. Ne sūda. Te viss notiek neciešami lēni, ja vien kāds no tevis negrib nokasīt kapeiku - viens acu mirklis un naudiņa jau noplēsta, bet tiklīdz kaut kas būs nepieciešams tev tā uzreiz: nē, piedodiet, tagad nevar, mēs aizņemti un tā, pienāciet pēc mēneša. Nē, nu ko var gribēt no nācijas, kas dzīvo pēc principa "cilvēks kalpo naudai". Vienīgie, kas man šeit patīk ir indusi un ķīnieši, jo tiem ir ieaudzināts ne gluži komunisms, bet cilvēks kā augstākā vērtība, tāpēc uz šiem cilvēkiem var arī paļauties. Baltajam priekšplānā vienmēr būs nauda un tas izmantos katru iespēju, lai papistu kapeiku, kaut gan nemaz tāds liels žīdu īpatsvars te nav. Runājot par indusiem - pāris dienas atpakaļ biju vietējā subvejā, un kad es devu savu bezgaumīgo latviešu kredītsabiedrības karti, lai norēķinātos par rijamo, indiete uzreiz atplauka un uzsāka konversāciju par Latviju. Viņas māsas vīrs arī esot no Latvijas, tiesa latviski nemaz nerunājot. Vispār sirsnīgi cilvēki. Jau otro reizi subvejā kāds ar mani ļoti grib komunicēt. Dienu iepriekš iegāju vienā centra subjevā, kur pārdevējs izteica komplimentus par manu gaļu, es viņam pretī pāris padomus, un dabūju savu submarine sandwich bez čeka un lētāk, tā kā kaut kas labs ar mani reizēm arī mēdz notikt. Esmu šeit tieši divus mēnešus, bet regulāri saņemu ielūgumus uz visādām pārtijām - laikam bārs dara savu, bet diemžēl nākas atteikt, jo šobrīd man ne tuvu nav tik spoža finansiālā situācija, kādu vēlētos. Šeit dot pa muti nav pieņemts. Kautiņš ir tad, ja viens otram saplēš kreklu un pasaka pāris asus vārdus, nevis iesprauž pakaļā zarainu mietu, nospārda līdz nāvei un vēl ar vecāku palīdzību tiek vaļā no tisas. Tāpēc es nemaz nebrīnos, ka te cilvēkiem var pārdot visādu krapu, jo tu vienkārši nevari aiziet tā sirsnīgi pie priekšniecības, izrunāties kā vīrs ar vīru un beigās samest pa seju. Vot mana sporta zāle, piemēram. Slavina viņi sevi kā vienu no 50 Khanadas labāk vadītājām kompānijām. Kamōn, da kāda tur vadība, ka priekš tādiem plašumiem ir neadekvāti maz svarīgākā inventāra, puse hanteles tev jebkurā brīdī var uzkrist uz sejas un zālē pilnīgs bardaks. Piekritīsiet, ka tas viss no izlaidības vai arī vienkārši no labiem juristiem. Davai.

Dzert te ir dārgi. Ontario ir vienīgā province Khanadā, kur alkohola tirdzniecība ir valsts monopols. Vietējie brīnās, ka mēs jaucam viskiju ar kolu vai ābolu sulu - viņi to pārsvarā dzer vai nu atjauktu ar ūdeni vai labākajā gadījumā ar ginger ale. Ja reiz par dzīves dārdzību, tad par dzīves dārdzību. Vienīgā dārdzība šeit ir dzīves platība - tā te ir krietni augstākā cenā kā tēvzemē. Nerunājot par to, ka Khanadas celtniecībā viss notiek čerez Ž, pašmāju žīdi nekautrējas par dzīvokli daudzstāvenē prasīt ~400 tūkstošus vietējos tugrikos. Čerez Ž tāpēc, ka pašam nācās taisīt vienu mazu remontiņu ar reģipša mainīšanu, un kad manām acīm pavērās skats, kur reģipša caurums bija aizlīmēts ar skoču un pa virsu tam bija uzlikts špaktels, vairāk jautājumu man nebija un es aizgāju uz vietējo tualeti atstāt savu vēstījumu Toronto attīrīšanas iekārtām. Jā, un viņiem nepatīk, ka viņus māca, ka tā darīt nav labi un kā būtu jādara pareizi. Divistabu (divas guļamistabas + viesistaba) dzīvoklis, kas atrodas Andropova laika celtā mājā mēnesī izmaksās vidēji 1000 dolārus + apkure, ūdens, kanalizācija, tv, internets un kāds nu kuram 21. gs. fetišs vēl vajadzīgs. Tie varētu būt līdz 200 doļi plusā. Pārtika te ir nedaudz lētāka kā Latvijā, vienīgi piena produktu ir krietni dārgāki. Neliels pārtikas groza apskats dienai - auzu pārslu putra - 3,5$ par 700g, 1,79$ par aveņu ievārījumu, pusdienās var kaut kādus makaronus ar parmezānu pa 0,99$, tad vēl var divas tunča bundžiņas pa 0,84$ gabalā, piedzert klāt var kādu koliņu, par kuras 24 bundžiņām būs jāšķiras no 8,99$, vakaram pietiks ar Absolut šņabīti, kas prasīs 31,45$ par 1,14L. Sabiedriskais transports Toronto ir kvalitatīvs. Reizes divas mēnesī gan nākas sastapties ar visādiem cunduriem metro, bet tas nav nekas nāvējošs: nu, piemēram, galvenajā centra stacijā (Bloor&Yonge) akurāti divas reizes mēnesī pazūd strāva, tad vēl kaut kur kaut kas noplīst, bet tas vismaz ir labāk nekā atrasties blakus kādas bijušās Popova strādnieces fekālajiem akmeņiem pilnajam, milzīgajam vēderam, kurš ar neapsīkstošu sparu tiek likts lietā lai taranētu blakus esošos Rīgas Satiksmes klientus pārbāztā autobusā. Mēneša kartiņas maksa - 109$, nedēļas - 32,25$, 10 žetonu - 11,25$, viena žetona - 2,75$. Jāmaksā nav par katru braucienu atsevišķi, bet gan par vienu virzienu. Tev, piemēram, ir jābrauc ar 4 transportiem, tu izlieto vienu žetonu un iekāp autobusā, kurš tevi ieved tieši metro stacijā. Tu aizej uz metro, aizbrauc, pārsēdies metro stacijā kādā autobusā, paņem no autobusa šofera Transfer biļeti un tālāk ar šo biļeti pārsēdies tramvajā. Domājams, ka galā nonāksi sveiks un vesels, ja vien nenāksies braukt pa melno rajoniem, kur apšaudes ir ierasta lieta, tiesa uz visu 5 miljoni lielo pilsētu gadā notiek vidēji 50 slepkavības, kas tāds pirdiens gāzes kamerā vien ir. Par izklaides iespējām - tās te ir daudz un dažādas, un katra gaumei piemērotas. Vidēji ieejas maksa klubā ir 10-20 bakši, bet iekšā skan pilnīgs kraps. Mazgadīgās iekšā nelaiž, un tad nu tās ir spiestas ar saviem izteikti īsajiem miņukiem vazāties pa lielpilsētas ielām, cerībā dabūt kaut ko siltu vēderā, bet, pardon my french, ar tik pretīgu meikapu pat normāli piemāvies Mazpisānu Antons nesaskatītu nekādu skaistumu un vēlmi izdambēt tāda paskata jaunuvi, kura vēl nav sasniegusi vecumu, kad tiek izsniegta pirmā pase. Starpcitu, te par ierastu parādību tiek uzskatīta dzimumdzīves uzsākšana 12 gadu vecumā. Ja gribat kādu savdabīgāku izklaidi, tad var pavazāties pa Church Street, kas ir tā dēvētais Toronto Gaybourhood, un tad nu var ļauties pirmajam kultūršokam, ieraugot laizāmies dažus zilīšu pārus, kādu tranīti vai citu īpatni, kurš sparīgi uzstāj uz savām minoritāšu tiesībām. Tā vot, mīlīši.

Valsts kurā nav nekā svēta. Nu, varbūt vienīgi nauda un minoritāšu tiesības, un ar to tu saskaries jau izkāpjot no lidmašīnas, kad tavs Latvijas mobilā sakaru tīkla operators tev atsūta pāris īsziņas, kurās pavēsta, ka sarunas ar tuviem vai tāliem tev izmaksās aptuveni divus latus minūtē, ja zvanīsi pats, un latu, ja kāds zvanīs tev. Īsziņām cena gan daudz demokrātiskāka - tikai 25 santīmi gabalā. Runā, ka šīs valsts telekomunikāciju pakalpojumi ir dārgākie pasaulē, un kurš gan cits to var izjust visizteiktāk, ja ne latvietis parastais, kurš mēnesī bez sirdsapziņas pārmetumiem noļerkst 500 minūtes un par to samaksā tik vien kā 20 latus (atlaižu līmenis, mīļie, atlaižu). Ar internetu ir vēl skumjāk - te viss ir kvotās, ar ko man iet ļoti, ļoti grūti, jo mājās esot man neviens nepisa prātu par 4TB trafiku mēnesī, a te man jāknapinās ar pārdesmit gigabaitiem. Labi, ka vismaz šitas kompis nevelk Full HD, bet tas ir tikai laika jautājums. Lai nu būtu kā būdams, internets priekš šī krasta man ir ātrs (~500kb/s), par telefonu maksāju ~50 Khanadas dolārus mēnesī. Tur man ir iekļautas 100 minūtes (skaitās arī tad, ja kāds man zvana), bezmaksas sarunas vakaros, naktīs un brīvdienās, numura noteicējs, voismeils, un sms sūtīšana uz velna paraušanu. Bezmaksas sarunas vakaros tiek pasniegts kā kaut kāds baigais WOW un mega piedāvājums. Nezinu, kādēļ vietējie latvieši uzskata šo valsti par baigi advancētu, bet es te saskatu pamatīgu tehnoloģisko atpalicību. Nu kāda hrena pēc es paņēmu telefonu ar divu gadu līgumu, kuram zona raustās kā urīnstrūkla kapos pārbiedētam gotam? Un savas bankas kartes es labāk ārā nevelku, jo tad man pārdevējam/-jai jāskaidro, ka čips kartē nav nekas ūber un ka randomais kartes dizains ir visai ierasta parādība otrpus dīķim, kur tu vari uzdrukāt arī savu ārējo dzimumorgānu attēlu, ja vēlies. Labi, ka paņēmu līdzi LMT telefonu, kurš visai labi strādā ar vietējā tīkla operatora karti, līdz ar to par zonu man nav jāsatraucas. Kas attiecas uz mani, tad trešo nedēļu īrēju istabu (ar savu vannasistabu) pie viena korejiešu pāra. Nav slikti, jo nafig man savu dzīvokli par 1200 bakšiem mēnesī, kurš pie tam vēl būtu nemēbelēts. 25. stāvs, skats uz Ontario ezeru (kas vairāk līdzinās jūrai), metro zem loga, zaļš un zems klajums līdz ezeram, rajons labs un dārgs. Vienīgais, kā man patiešām pietrūkst ir biezpiena, biezpiena sieriņu un kaķa. Ā, un vēl man katru otro dienu mēģina koļīties klāt kāds gejs. Labi, mani dārgie, dzīve ir skaista, meitenes vēl skaistākas, bet es nu tagad drusku paēdīšu šokolādes braunijus un ar cēlām domām pavēršos nākotnē, lai aizvien pieaugošo speķi nodzītu nākošnedēļ zālē. Starpcitu, te abonements ir krietni lētāks kā Imantas Wellnesā - te mēnesī man novelk tikai 36 dolārus, bet par to nākošnreiz. Turās.

Kā paši redzat man ir iestājusies virtuāli verbālā menopauze, kad rakstīt vairs negribas ne sūda, bet pienākums tomēr jāpilda - varbūt ne gluži pret jums, bet vairāk pret sevi. Otro mēnesi dzīvoju Toronto, un šorīt beidzot ievilku nāsīs Khanadas (tā to izrunā vietējie latvieši, kuriem no latvietības ir atlicis tik maz, cik rūdītam komunistam no sajēgas par brīvā tirgus ekonomiku) rudeni, kaut gan pirms nedēļām divām vēl bija tik karsts, ka pa dienu varēja to vien darīt kā kurnēt un elst. Iet man sūdīgi, bet neskatoties uz to, esmu uzprasījis, lai man no Rīgas atved ziemas cepuri un cimdus, un tomēr nezaudējot cerību nākotnē raugos optimistiski. Zeme ir neatkārtojami skaista, vienīgi cilvēki pilnīgi lohi, nu, vismaz baltie. Tie te ir tendēti tikai un vienīgi uz kapitālismu, un brīnums, ka vēl nav uzrīkojuši kādu gadatirgu, kur pārdot savus vecākus vai kādus patālākus radiniekus, jo nauda taču nesmird. Indusi un melnie braukā ar biezākajām mašīnām, un šo rasu cilvēki ir daudz sociālistiskāk orientēti - savējam vienmēr palīdzēs un nevis tikai ar skumju acu skatienu noraudzīsies un paelsīs līdzi, ja tam stāstīsi savu problēmu. Ai, rakstīt ar vairs nemāku - iešu ka uz Tim Horton's paēst pusnakts kūkas. Celuju.

19.03.09 EVRA->EHAM->CYYZ
28.03.09 CYYZ->EHAM->EVRA

Piedodiet, ka es te neko nerakstu un neesmu izdzēsis savu klabu tikai pieklājības pēc. Es vienkārši nevēlos, lai jūs zinātu, kā man iet, jo esmu kļuvis ļoti noslēgts.

A man ir divi ielūgumi uz Spēlmaņu nakti! Bankets, protams, included.

Būs žopa. Valsts kasē vairs nav naudas.

Sūdainā Valsts Kase!

Rīt no rīta beigsies manas lomkas, jo sākas Hausa piektā sezona.