Ojārs man iedeva divus ielūgumus uz Deep Purple, bet tā kā es no šīs grupas daiļdarbiem nezinu nekā, jo neesmu atradis nekādu kopīgu garīgo strāvojumu, iespēju sēdēt krutās vietās neizmantoju.

Nav jau tā, ka par to var sūdzēties, tomēr es nesaprotu, no kurienes manā kontā uzrodas naudas līdzekļi, par kuriem es neesmu saņēmis sms. Vai tad bankas mēdz kļūdīties?

Es īpaši neaizraujos ar sevis lielīšanu, bet reizēm tomēr to gribas un pat vajag. Tad nu lūk, šodien bija mana pirmā zinātniskā grāda aizstāvēšana, kura vainagojās ar apaļu astotnieku un paša grāda iegūšanu. Darba recenzents bija, manuprāt, augstākās raudzes jurists, Satversmes tiesas priekšēdētājs Gunārs Kūtris. Biju viens no nedaudzajiem, kuriem bija patiešām laba recenzija, jo nekādu saturisku defektu manam darbam nebija - bija tikai kaut kādas sīkas piezīmes par neuzmanības kļūdām. Lai nu kā, bet es sēdēju un vienkārši хуэл, jo dzirdēt tik labus vārdus no jurisprudencē tik ietekmīga vīra ir ļoti pacilājoši. Tā kā tēma bija par elektroniskajiem pierādījumiem kriminālprocesā, Kūtra kungs atzinās, ka iedevis darbu izlasīt vienam no pašā darbā minētajiem jomas celmlaužiem, kurš arī atzinis, ka darbs ir uzrakstīts baigi labi un saprotams arī nespeciālistam, kā arī nav plaģiāts. Principā biju gatavs turpat uz vietas no priekiem piemīzt vismaz piecus bikšu pārus, taču nekas man nesanāca, jo pēc aizstāvēšanas darba vadītāja (viņa pati arī komisijas priekšsēde) man pateica, ka neuzskata, ka esmu pats uzrakstījis darbu. Sajutos ne gluži appists, bet nenovērtēts gan, jo tiklīdz es uzvelku kādu kreklu, kurš vairāk pieguļ ādai un eju runāties ar gudriem cilvēkiem darba izstrādes procesā, tiek prezumēts, ka esmu absolūts stulbenis, kam galvā ir tikai sapuvuši salmi. Jā, es ne tikai gribēju devītnieku, bet biju to arī pelnījis pēc tik labiem vārdiem. Un vispār ja es šitā būtu studējis kā pāris pēdējos mēnešus, tad būdu budžetnieks-pirmrindnieks. Kaut gan no otras puses skatoties - arī mans astotnieks uz kursa kopējā fona ir ļoti respektējams rezultāts.

Ir baigi sāpīgi noskatīties uz to, kā viens noceļ tavu ūbero biznesa ideju tikai tāpēc, ka viņa vecāki ir miljonāri un ar pamatkapitālu nav nekādu problēmu. Bet no otras puses - oponents tevi novērtē un cer uz sadarību idejas materializācijā. Īsti nezinu - pārdoties vai pasūtīt visu nahuj un guldīt savas grandiozās ieceres dzimtenes smiltājā.

The job is mine!

Piezvanīja sekretāre no iepriekšējās darba vietas un pavēstīja, ka O. Rubenis gribot ar mani runāt. Viņam esot piedāvājums, un uzprasīja, kad es varot atnākt to apspriest. Pilnīgi sajutos svarīgs.

Maxima - par VISU padomāts.

Daudz netrūka, lai es kļūtu par tiešā mārketinga upuri. Kā parasti pēc treniņa devos lejā uz Rimi, kur pa ceļam izņēmu naudu, un tā kā prezentāciju stends bija izlikts stratēģiski svarīgā vietā, kur labi pārskatāms bankomāts, mani uzrunāja balss ar slāvisku akcentu. Žēluma vadīts, ka meitenēm te jādirn visu dienu un jāuzmācas cilvēkiem izlēmu palikt un paklausīties nelielo lekciju, kaut gan man sāpēja pēda un vispār jutos noguris. Iespieda man rokās kaut kādu dāvanu komplektu ar trim flakoniem, tad vēl lika virsū vienu kastīti pēc otras. Meitene, smērēdama uz manām rokām kaut kādus krēmus un losjonus kaut ko stāstīja par cenām un nenormāli izdevīgu piedāvājumu, kurš gadoties tikai reizi dzīvē. Kad rokas bija pilnas, meitene, kura nebija diez ko smuka, iedeva pasmaržot kaut kādas smaržas, kuru cena veikalā esot 29Ls. Es tādu sūdu pat par 5Ls neņemtu. Ja runājam par smaržām, tad man vispār nepatīk saldas, uzmācīgas smaržas, jo man tādas asociējas ar veciem padomju varas nomocītiem cilvēkiem, kuri parasti lieto kaut ko bezgaumīgu un vēl bez tā uzgāž virsū sev litru tāda fluīda tā, ka var just pa gabalu. Kā lai tu, godīgs pilsonis būdams, pēc tam nestaigā ar sāpošu galvu? Lai nu kā, bet tas jau nebūtu es, ja nepajautātu, kur te uzņēmumam izdevīgums, jo, kā zināms, par brīvu ir tikai siers. Tad nu lūk, tikai šodien un tikai šeit pērc tās pretīgās smaržas par 18Ls un dabon dāvanā to, ko visu lekcijas laiku turēji rokās un tad dzīvo kā muļķis ar sāpošu galvu, kā no tādām smaržām lai tiek vaļā. Un kā lai tu nesajūties appists, kad pēkšņi tev to visu izņem no rokām? Sajutos bezpalīdzīgs kā mazs bērns, kuram izrauj konfekti no rokām. Sarunāju ar meitenēm, ka ieiešu veikalā un atceļā atgriezīšos, bet vainas apziņa mani nomāca tik ļoti, ka izgāju ārā pa otrām durvīm ar domu, ka nekad vairs neklausīšos žīdiskos izgājienos ar ne visai smukām meitenēm pie teikšanas.

Vēl pirms nedēļas biju parādā valstij, bet tagad valsts ir parādā man.

Es vienmēr panāku to, ko vēlos. Vienmēr. Un tas manu pārliecību ar katru reizi tikai vairo.

Mani pirmie 20 velo kilometri šogad. Nu, tie 10, kas bija pirmdien, tie neskaitās.

Vidusskolā Stabiņa kungs pasniedza direktora stundu, kurā stāstīja par līderismu, borēja par gatavībām, godīgumu un vēl visādiem citiem sūdiem, taču nepateica neko par savu dubultmorāli. Pēkšņi sajutos appists. Interesanti, vai pa šiem gadiem viņš ir attīstījis sevī gatavību sēdēt?

Krutāk par burbuļu pūšanu centrā ir staigāt pa rajonu ar padusē iespiestu mobilo telefonu, kurš atskaņo TaTu vai ko tamlīdzīgu un izbaudīt to.

Uz Valdemāra ielas pie tiltiņa pār kanālu stāv lietišķa paskata vīrs ap gadiem 40 un ar neviltotu sajūsmu pūš burbuļus.

Ārā smaržo pēc pavasara.

No šīs laktējošās būtnes jāsaprot, ka ne tikai viņas bērns, bet arī viņa nesen ir zīdījusi savu (pusmūža) māti. Perversija kaut kāda.
"mums paldies Dieviņam laikam puņķi bus pārgājuši.mēs ārstējāmies ar vibrocil smērējām terpentīna ziedi un daudz dzērām tējiņas un mammas pupu.bet par to piena pilināšanu degunā nekā nesaprotu.viena daktere saka ka drīkst to darīt otra ka nedrīkst.izskaidrojums tāds ka piens degunā esot izdeāla vieta baktērijām."

Mani ļoti kaitina, ka visos zīdaiņu forumos jaunās mātes runā par sevi daudzskaitļa pirmajā personā. Bļeģ, bērns ir piedzemdēts un jūs vairs neesat viens vesels! Un tad vēl tie deminutīvi visās malās, bet es tik vien kā gribēju atrast kaut ko par citrona iedarbību pret iesnām. Visa diena man tagad sabeigta, būs jāiet vakarā dzert.

Kad es vēl mācījos pamatskolā, solfedžo stundās man diktāti parasti sagādāja grūtības, taču intervālu un akordu secības es rakstīju perfekti. Jānim, savukārt, bija pretēji un tā nu mēs mainījāmies ar burtnīcām, beigās saņemot labas atzīmes, bet starp mums sēdēja cits biedrs, kurš par saviem starpniecības pakalpojumiem to visu norakstīja, jo viņam negāja nekas. Manuprāt, cena bija pārāk augsta.

A varbūt iet mācīties par pilotu?