Un tad vēl es gribētu satikt pāris cilvēkus no cibas.

Es nesaprotu, kas liek cilvēkiem mani piefrendot savās žurnālu listēs, jo es rakstu tik nepieklājīgi reti un ja arī kaut ko uzrakstu, tad tikpat bezjēdzīgu kā šo ierakstu. Blogā rakstu nedaudz biežāk, toties tādus saturīgākus palagus.

Sporta zālē bija kaut kāda resna, maza, bet ļoti dīvaina meitenīte. Kad es atnācu iesildīties, viņa uzkrītoši sāka lūrēt, kādas pogas es spaidu skrejceliņa vadības panelī; kad svēros, tad uzkrītoši lūrēja pār plecu, censdamās ieraudzīt manus kilogramus. Kad taisīju stieņa spiešanu sēdus pēdējo piegājienu, tad atnāca, nostājās pretī un naturāli lūrēja virsū. Nezinu kā citiem, bet man tas ļoti traucē. Tā arī nesapratu, ko viņa ar to gribēja pateikt.

Man nosprāga ausis.

Braucu ka es no rīta uz Universitāti uzzināt savu eksāmena atzīmi Intelektuālā īpašuma tiesībās, un, kā gadījās, kā ne, bet autobusā blakus piesēdās viens mormonis un centās mani evanģelizēt, taču nesekmīgi. Gribēju dzirdēt no viņa vismaz pāris argumentu, kāpēc man būtu jāpievēršas tieši viņa sludinātajam kristietības novirzienam, bet nedzirdēju neko tādu, kas liktu man viņā ieklausīties tā - pa nopietnam. Uz jautājumu, kādēļ mormoņi nelieto ne melno, ne zaļo tēju viņš atbildēja, ka tas esot rakstīts Mormoņu grāmatā. Uzprasīju uzrādīt pantu (profesionālais kretīnisms), uz ko viņš atbildēja, ka Dievs viņam tā esot teicis. Nu, ja Dievs nosaka, ko drīkst lietot uzturā, ko drīkst darīt un ko ne, pietam individuāli, tad man vispār nav jēgas dzīvot. Uzprasīja manu telefonu un es, stulbs būdams, nosaucu nepareizu pēdējo ciparu, jo būtu jauki aiziet pie viņiem un tā nopietni patrenēties sava viedokļa argumentācijā. Teica, ka zvanīšot un iedeva kaut kādu Jēzus Kristus grāmatu "Atdzimšana", kuru piespraudu pie Civiltiesību katedras ziņojumu dēļa, ja nu gadījumā kāds no mācībspēkiem sadomā evanģelizēties. Vispār par šo jāuzraksta plašāka apcere Žoržika vārdā.

šitas ir kruts.

Šis rīts iesākās ļoti neierasti. 9:45 es biju Valsts tiesu medicīnas ekspertīžu centrā, kur tiesu medicīnas pasniedzēja mūs uzaicināja uz ekskursiju. Iespējams, ka viss šķistu daudz interesantāk, ja būtu jāiet, teiksim, ceturtdienas pēcpusdienā nevis nedēļas sākumā no paša rīta. Māja nav liela, Gaiļezera teritorijā pie paša meža. Kad visi bijām novākušies pirmā vieta, kur mūs aizveda bija pagrabs. Dīvaini, bet tur nebija nevienas saldētavas. Visi līķi tiek uzglabāti vēsās istabās, kur noteikti nebija mīnus grādu. Tur iegādāta arī jauna saldētava, kurā glabā nezināmos līķus. Patur mēnesi un ja neviens nepiesakās, tad aizved uz Jaunciema kapiem un apglabā ar numuriņu. Neba nu mēs tur istabas un aparātus gājām skatīties - pasniedzēja pat uzstāja, lai ejam skatīties uzglabāšanas istabā sastumtos līķus, jo diez vai vēl kādreiz dzīvē tāda izdevība būšot, nu, kaut vai tikai uz 15 sekundēm. Turpat pagrabā bija arī elektriskie svari, uz kuriem haļavna varēja nosvērties. Ienākot es svēru 84.0, bet ejot prom - 83.9. Nē, es neapčurājos, vienkārši svari gaļimie. Pagrabā bija ļoti īpatnēja smaka, bet tā nesmirdēja ne pēc spirta, ne kādiem citiem dezinfekcijas līdzekļiem. Tālāk gājām augšā, kur iekārtots neliels muzejs. Ekspozīcija līdzīga Anatomikumā esošajai, tikai šeit vis nebija visādi dīvaiņi, bet gan ar slepkavībām saistīti eksponāti. Nu, tur, nocirstas galvas formalīnā, kanibālisma upuru pussagrauztas rokas, visādi traumēti orgāni, daudz bilžu ar aprakstiem, pāris mūmijas utt. Tik tālu bija interesanti. Ap pusvienpadsmitiem tiesu medicīnas eksperti bija sākuši savu darbu, un mūs ieveda sekciju zālē. Trīs galdi, uz katra pa līķim, kuriem izņemtas iekšas un saliktas metāla kastē turpat virsū. Smaka sliktāka kā kautuvē. Gaļa, protams, smird pati par sevi, bet tam visam vēl pievienojās klāt viena līķa neiztīrīto zarnu saturs sūdu formā, kā arī formalīns. Nezinu, cik daudziem no jums ir gadījies redzēt sekciju dzīvē, bet nekas patīkams tas nebija. Kad iegājām iekšā, tad eksperts vēl nebija izņēmis līķa smadzenes. Mūsu klātbūtnē šo to pastāstīja par līķi, parādīja līķa seju, jo lai sazāģētu galvaskausu ir nepieciešams pārvilkt galvas ādu pāri sejai, tāpēc to atvilka atpakaļ uz sejas. Tā nu viņš tur mūsu klātbūtnē ņēmās, izgrieza smadzenes, ar nazi (ne skalpeli) tās graizīja krustu šķērsu, lai nabaga studentiņiem parādītu kā izskatās pelēkā viela un citas smadzeņu sastāvdaļas, tad skrubināja ārā smadzeņu apvalku. Tā kā nāves cēlonis vēl nebija noskaidrots, pēc tam ķērās klāt pie pārējo iekšējo orgānu apskates. Šim līķim sirds somiņa bija saagusi ar plaušām un eksperts diezgan ilgi graizīja visu krustu šķērsu, lai tiktu klāt pie sirds. Atverot sirdi, atklājās, ka tam agrāk ir bijusi mākslīgā sirds vārstuļa ielikšanas operācija. Nāves cēlonis arī bija kaut kāda sirds anomālija. Pagraizīja aknas, izgrieza ārā nieres no taukiem un pārgrieza uz pusēm, lai studenti varētu redzēt, kas tur iekšā. Visu pavadīja tā pretīgā gaļas smaka. Uz smirdīgāko daļu - kuņģa un zarnu atvēršanu nepalikām. Pa to laiku vienā no blakus telpām kāds cītīgi kaut ko zāģēja nost kādam mironim. Nedaudz vēlāk tikām pasaukti arī uz to telpu, bet tā kā tur vietas bija ļoti maz un maniem biedriem bija izteiktas bailes iet tālāk par durvju slieksni, jo līķa viesmīlība mazā istabiņā nav gluži tas jaukākais. Biju viens no pēdējiem un tāpēc neredzēju, kas tur bija nozāģēts un vispār izdarīts, un atrasties vienu telpu iepriekš kopā ar jau nedaudz iepuvušu mironi man nebija vēlēšanās. Uzgājām uz laboratoriju, kur uz paternitātes noteikšanu bija samērā liela rinda. Tur nebija nekā interesanta. Tālāk ceļš veda pie kriminālistiem uz pagraba otru galu. Tur, savukārt, ekspozīcija ar visādiem ieročiem un munīciju. Eksperts ilgi stāstīja par to visu, un beigās mūs ieveda savā kabinetā, lai parādītu ādas strēmeli, kurai jānosaka ar kādu ieroci tur iešauts. Tajā pašā laikā izlietnē miecējās arī bebra galvaskauss, jo kāds no kolēģiem esot gribējis sev mazu trofeju pie sienas. Tā jau ir, ka katrs nojūdzas pa savam, jo kolēģis blakus telpā audzēja lielos Madagaskaras tarakānus, un man atliek tikai minēt, kas tā bija par zupu, kas aromatizēja gaiteņus un kādas izcelsmes marinētas gaļas smārds bija vienā no ekspertu kabinetiem. Normāli cilvēki tur točna nestrādā.

Baigi negribas rakstīt, bet tā kā pašam kādreiz gribēsies palasīt un pie reizes arī atcerēties, cik forši bija Berlīnē, tomēr uzrakstīšu.( Tālāk. )

Reiss : Rīga - Berlīne
Datums: Otrdiena, 11. Decembris 2007
Izlido: 18:15, Rīga
Ielido: 18:50, Berlīne (Tegel)
Reisa numurs: BT0213

Jāsāk kruķīt savs bizness, jo esmu saodis lielu naudu un diezgan fiksu peļņu. Uzrakstīt biznesa plānu man pašam laikam ir nereāli, bet man kaut kā negribas ticēt, ka liela daļa no tiem bebistiem, ātrās naudas cepējiem ir visu sasnieguši paši. Es, protams, sevi vērtēju augstāk par viņiem, un tāpēc naivi cerēšu, ka ir jāatrod tikai pareizie cilvēki un pārējais nāks pats no sevis.

Ja nu kāds gadījumā šodien ir izdomājis nākt uz Drakula. Dēmoni pirmizrādi, tad nevajag mukt prom uzreiz pēc pirmā cēliena, jo tas ir totāls bullšits. Atbrauc kaut kādi pilsētnieki uz mežu ar viesu namu un izklaidējas pa savam. Otrā daļa notiek Latgales ciemā ar Ukrainiskiem nosaukumiem, bet tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka mīl. Un dauza tāpēc, ka mīl. Karoče, uzzināsiet, kas ir īsta mīlestība. Būs dzīvi muzykanti, tipiska padomju fabrikas grāmatvede ar milzīgām krūtīm un pakaļu, kā arī Špaks, kuram neesot stāvējis kopš dzimšanas. Ai, paši redzēsiet.

Ja es te rakstīšu, tad tikai kaut ko labu, jo ulvs iedvesmots, esmu sev iegādājies domēnu uz kura griežas vārdspiede un kur es rakstu "Cik viss patiesībā ir slikti" stila rakstus.

Es pamodos 6:55 tāpēc, ka man ir nenormāli notirpušas rokas. Intelektuālā īpašuma tiesības vienkārši grib mani redzēt lekcijā.

Nu, labi, es te arī iepļurkstēšu, citādi man kaut kas neesot kārtībā ar pašcieņu.

Šurp grāmatas, uz skolu,
Es būšu teicamnieks!
Tad māmiņai un tētiņam
Un Staļinam būs prieks!

Vispār, ja Visu Tautu Tēvs redzētu, kādi sastrēgumi šorīt bija Rīgas centrā, viņš kapā otrādi apgrieztos un ne jau no prieka.
"Tas ir vienkārši pizģec. Pizģec ar lielo P", es šodien teicu vienai kursabiedrenei. Es, protams, saprotu, ka vecāki grib to labāko saviem bērniem un vēl labāku saviem mazbērniem, un es saprotu arī to, ka stāstīt citiem, ka tavs bērns mācās, teiksim, Rīgas Hanzas vidusskolā ir kruta un, to stāstīdams, tu izjūti sevī tādu patosu par paveikto, ka tava pašcieņa vienkārši uzblīst kā līķis, kas izmests saulītē karstā vasaras dienā kaut kur Smārdes purvā, bet nu nafig jāved sava vārā, padsmitgadīgā un nereti arī stulbā atvase uz kaut kādu elitāro skolu un jābojā diena tiem, kas simtu tādu sūda bērnu dēļ kavē darbu? Izaug viena vienīga memļaku paaudze, kas nemāk aiztaisīt pat bikšupriekšu līdz vecumam, kad jākārto pamatskolas eksāmeni. Nē, nu vest bērnu uz skolu līdz zināmam vecumam, teiksim, klasei trešajai nav nekas slikts un tas pat ir slavējami, bet ne jau vēlāk. Saprotiet, tas ne pie kā laba nenoved, ka bērns izaug par kaut ko tādu, kas pats neko nespēj, bet vienmēr gaida palīdzību no vecākiem, no apkārtējiem. Tādus pūlis vienkārši nomin, bet man tas absolūti nerūp. Vienīgais, kas man rūp ir lai es visur paspētu laikā un lai nebūtu kaut kādu sūdainu korķu uz tiltiem. Sociālismā bija vienkārši - tevi iespundēja tajā skolā, kas tev bija vistuvāk mājām un nevienu neinteresēja, vai tur skolotāji ar acīm izģērbj bērnus un vai ēdnīcā kāda pavāre nekultivē dizentēriju izraisošās baktērijas, kuras ik pa laikam iejauc kartupeļu biezenī. Un uz operu arī gāja nevis tie, kas varēja atļauties (tas, protams, ir svarīgs faktors), bet gan tie, kam tā ļoti patika un kuri varēja dabūt biļetes (tas ir vēl svarīgāks faktors). A tagad kam ir nauda, tas dara kā grib un piekāš pārējos, un kamēr mūsu tautas priekšstāvji turpinās sirgt ar izkaisīto sklerozi un atstāt, kur pagadās, teiksim, koferus ar pāris tūkstošiem skaidrā, tikmēr šajā valstī arī nekas nenotiks. Ja tā godīgi, tad man šķiet, ka ne tikai Vairu un Hlevicki, bet arī Emsi ir uzmetuši. Balsojiet par mani! No katra pēc spējām un katram pēc vajadzības - tāds ir mans sauklis!

P.S. Man ir prieks, ka klasi vairs nevarēs pabeigt ar nesekmīgām atzīmēm. Principā es atkal spļauju sejā tiem, kas turpina iet skolā.

Vasara kā ar nazi.

B: Jā, viņi pat sāk politizēties.
G: Čepānes kundze atļaujas studentiem... Radziņš tajā pašā reizē stāstīja, kā viņa studentiem nedēļu pirms lēmuma jau deklarē lēmumu. (Smejas.) Tas šķiet kaut kā...
B: Jā, diezgan...
G: Nu, lūk! Negribēju tevi atraut no darba.
B: Labi, paldies!

Sionas priorija kaut kāda. Interesanti, kā tādi vīri var zināt, ko Čepānes kundze lekcijās stāsta studentiem. Ja nu vienīgi Kalniņu Erlens 1999. gadā vēl studēja kādā no pēdējiem kursiem un labprāt ar savu darba devēju pie pēcpusdienas tējas diskutēja par lekcijās apgūto. No otras puses cienījami, ka tolaik 24 gadus vecais students bija iekārtojies tādā vietā un sasaistījies ar tādiem cilvēkiem.

Nopirku Tiesāšanos kā ķēķi. Uzzināšu daudz jauna par saviem pasniedzējiem un viņu piekopto dubultmorāli.

Atbraucu labi, autobuss bija ļoti tukšs un mierīgi ar savām mantām varēju izvērsties pa divām vietām. Biļeti nopirku bezrindas.lv un tā arī bija mana kļūda, jo autoostā to varēja dabūt lētāk. Laikam vainīga sliktā pieredze ar braukšanu uz Jaunmokām. Lai nu kā, bet Rīgu no Madonas šķir trīs ar pusi stundas sabiedriskajā autobusā. Pēc tam mierīgi iegāju vietējā Rimi, nopirku sev 6 rafinētos Valmieras biezpienus, kādu kilogramu vīnogu, sulu, divus kefīrus ar aveņu piedevām, kā arī tos šokolādes veidojumus jūras dzīvnieciņu formā omei. Viņai vakar bija dzimšanas diena un kauns atzīt, ka nezinu, cik tad īsti paliek. 79 laikam. Braucot mājās pamanīju, ka gluži baltā mākonī midžinās kaut kāda gaisma. Ap pusvienpadsmitiem baltais mākonis bija izpleties diezgan liels un viscaur bija vienos zibeņos. Es agrāk neko tādu nebiju redzējis un ome savā sirmajā vecumā neko tādu arī neatminējās redzējusi esam. Tādos brīžos ir tik žēl, ka pie rokas nav nekāda jaudīga verķa, bet ir jāiztiek ar telefonā iebūvēto parodiju par fotoaparātu/kameru. Protams, nofilmēju, cik rocība ļauj, bet dzīvajā tas skats bija vienkārši grandiozs. Parasts zibens ir parasts, bet šitas bija kaut kāds īpatnējs. Sākumā tikai mākoņa iekšienē, tad jau meta zarus laukā no mākoņa, bet dīvainākais bija tas, ka tad, kad zibens bija pašā mākonī, uz zemes arī parādījās kaut kāds žilbinoši spilgts gaismas mets un ļoti tuvu. Vienīgi paradokss tāds, ka skaņa nebija tāda, ka ausis krīt ciet. Patiesību sakot, skaņas vispār nebija. Kad būšu Rīgā, tad ielikšu arī tos video failus, bet tagad centīšos atkauties no odiem, kas istabā ir papilnam. Vēl te ir baigi karsts, ka bezmaz plikam jāguļ. Ā, un pagalmā ir viens liels ezis, kuru suns vakar visu nakti esot norējis un ar to citādi izklaidējies. Rīt jāiet nopelst kādu krietnu gabalu.

Uz laukiem.

Tigulam rudenī iznāks disks.