Atbraucu labi, autobuss bija ļoti tukšs un mierīgi ar savām mantām varēju izvērsties pa divām vietām. Biļeti nopirku bezrindas.lv un tā arī bija mana kļūda, jo autoostā to varēja dabūt lētāk. Laikam vainīga sliktā pieredze ar braukšanu uz Jaunmokām. Lai nu kā, bet Rīgu no Madonas šķir trīs ar pusi stundas sabiedriskajā autobusā. Pēc tam mierīgi iegāju vietējā Rimi, nopirku sev 6 rafinētos Valmieras biezpienus, kādu kilogramu vīnogu, sulu, divus kefīrus ar aveņu piedevām, kā arī tos šokolādes veidojumus jūras dzīvnieciņu formā omei. Viņai vakar bija dzimšanas diena un kauns atzīt, ka nezinu, cik tad īsti paliek. 79 laikam. Braucot mājās pamanīju, ka gluži baltā mākonī midžinās kaut kāda gaisma. Ap pusvienpadsmitiem baltais mākonis bija izpleties diezgan liels un viscaur bija vienos zibeņos. Es agrāk neko tādu nebiju redzējis un ome savā sirmajā vecumā neko tādu arī neatminējās redzējusi esam. Tādos brīžos ir tik žēl, ka pie rokas nav nekāda jaudīga verķa, bet ir jāiztiek ar telefonā iebūvēto parodiju par fotoaparātu/kameru. Protams, nofilmēju, cik rocība ļauj, bet dzīvajā tas skats bija vienkārši grandiozs. Parasts zibens ir parasts, bet šitas bija kaut kāds īpatnējs. Sākumā tikai mākoņa iekšienē, tad jau meta zarus laukā no mākoņa, bet dīvainākais bija tas, ka tad, kad zibens bija pašā mākonī, uz zemes arī parādījās kaut kāds žilbinoši spilgts gaismas mets un ļoti tuvu. Vienīgi paradokss tāds, ka skaņa nebija tāda, ka ausis krīt ciet. Patiesību sakot, skaņas vispār nebija. Kad būšu Rīgā, tad ielikšu arī tos video failus, bet tagad centīšos atkauties no odiem, kas istabā ir papilnam. Vēl te ir baigi karsts, ka bezmaz plikam jāguļ. Ā, un pagalmā ir viens liels ezis, kuru suns vakar visu nakti esot norējis un ar to citādi izklaidējies. Rīt jāiet nopelst kādu krietnu gabalu.